Katrs bērns ir īpašs. vai tas nozīmē, ka viņš ir indigo?

Indigo bērnam ir īpašas spējas
Vairāki nozaru zinātnieki neatkarīgi viens no otra ir konstatējuši pārsteidzošus faktus: ir sastopami bērni, kam ir citāda DNS, īpašs ķermeņa magnētiskais starojums, īpašas psihiskās spējas un pat citādas iekšējo orgānu funkcijas — tieši par šiem bērniem mēdz teikt — indigo.
Ar ko to izskaidro? Ir informācija, ka strauji paaugstinās zemes enerģētiskā vibrācija un tam ir spēcīga ietekme uz mūsu apziņu.
Šie bērni jau piedzimstot ar paaugstinātām sensorajām un psihiskajām spējām, jo var dżirdēt skaņas, kuras mēs nedzirdam, redzēt krāsas un gaismas, kas citiem nav saskatāmas, piemēram, auras.
Bērni reaģē uz citu cilvēku slēptajām negatīvajām emocijām, jūt melus un puspatiesības. Ja viņi nespēj ko pieņemt, viņu izmisums izpaužas kā vardarbība. Nodarbības klasē viņus parasti garlaiko, jo viņiem pietrūkst pacietības koncentrēties apnicīgiem uzdevumiem.
Ārpus skolas viņi izglītojas, izmantojot internetu u. tml., informācijas viņiem ir daudz.
Kā viss, kas mūsu sabiedrībā saistās ar jaunu jēdzienu ienākšanu un ir vēl maz izpētīts, arī ziņas par šiem bērniem bieži ir ar misticisma pieskaņu, jo atziņas ir visai dažādas, ne viss ir ar prātu aptverams un loģiski izskaidrojams. Man šķiet, ka šis jēdziens zināmā mērā kļuvis par modes lietu, ko sāk piesaukt vietā un nevietā. Ja nevaram tikt galā ar bērnu — tātad īpašais — indigo bērns. Bet cēloņi atšķirīgam uzvedības modelim var izrādīties daudz prozaiskāki.
Kas ietekmē bērnu uzvedību?
Iepazīstoties ar dažādu pedagogu viedokļiem, es pati vairāk sliecos atzīt to zinātnieku uzskatu, kas meklē katra bērna uzvedības cēloņus viņa reālajā dzīvē. Tomēr noliegt to, ka mūsdienu bērni ir daudz savādāki nekā mēs paši savulaik, neuzņemas pat lielākie skeptiķi.
Īpaši svarīga man šķiet atziņa par televīzijas saistību ar uzmanības deficīta sindroma plašo izplatību. — Strauji mainīgie tēli un disharmoniskie trokšņi no TV ekrāna bombardē bērna smadzenes. Bērns pierod informāciju uztvert zibeņojoši mainīgā fokusā, un tāpēc viņam neattīstās plašāks uzmanības apvārsnis. Bērns pierod informāciju uztvert nedabiskā frekvencē, — tā atzīst eksperte Aelita Folkmane.
Stundā toties skolotājs visu skaidro nedaudz lēnāk, pakāpeniski, ir jādomā līdzi. Tas nešķiet interesanti, vajadzīgi, un arī citu programmu bērns nevar pārslēgt.
Kā sarunā atzina vairāki Ludzas pilsētas ģimnāzijas pedagogi, skolēnu uzvedību ietekmē vēl daudzi citi ikdienišķi, bet ne mazāk svarīgi faktori: tās ir problēmas mājās, kas, neapšaubāmi, atstāj ietekmi uz psihi, no aizņemtajiem vecākiem nesaņemtā uzmanība, nepilnvērtīgā pārtika u. tml. Sākumskolā dažkārt arī tas, ka bērns vienkārši nav gatavs skolas prasībām. Līdz šim viņam ir bijusi bezrūpīga bērnība, kad varēja atļauties visu, ko vēlējās, un pēkšņi — stingri noteikumi. Rezultātā — neadekvāta uzvedība un nepatīkami pārsteigumi pašam, skolotājam un vecākiem.
Mēs parasti priecājamies, ka bērni labi orientējas datora klaviatūrā, to viņi apgūst nesalīdzināmi ātrāk nekā mēs paši. Nospied taustiņu — un burtiņš jau uz lapas! Bet, lai to uzrakstītu ar roku, jāpieliek milzu pūles.
Zinātnieki atzīst, ka pārāk ilga laika pavadīšana pie elektroiekārtām izjauc cilvēka dabisko elektromagnētisko lauku, radot emocionālo un psiholoģisko diskomfortu.
Atsevišķa ļoti aktuāla tēma ir vardarbības demonstrēšana televīzijā. ASV psihologs A. Kāns ir izteicies: — Debatēt par vardarbības iespaidu uz televīzijas skatītājiem ir tas pats, kas debatēt par cigaretēm un vēzi. Bet šīs asiņainās ainas plūst pār cilvēku aumaļām. Ir skaidrs, ka psihe tiek ietekmēta.
Neapšaubāmi, allaž ir pastāvējušas pretrunas starp paaudzēm. Bet mūsdienās tehnoloģiski pasaule attīstās tik strauji, ka šī atšķirība kļūst vēl jūtamāka. Lai kā mēs to vēlētos, ar savu dzīves
Pieredzi vien audzināšanā vairs nepietiek. Tā bijusi pavisam cita pieredze.
Daudzi zinātnieki atzīst, ka jaunā laikmeta bērni arī informāciju uzņem un pārstrādā citādi, jo viņu smadzenes funkcionē atšķirīgi. Bet mēs cenšamies mācīt ar vecām metodēm.
Katrā ziņā, teorija par īpašajiem bērniem nav bez pamata, un mēs nevaram no tā pilnīgi norobežoties. Nevajadzētu gan to mistificēt vai pārspīlēt, kā dažkārt mēdzam.
Ko par indigo bērniem domā mūsu skolotāji?
Līga RUNDĀNE: — Tas, ka tādi īpaši bērni ir, redzams ar neapbruņotu aci. Bērni tagad piedzimst krietni savādāki, ar bagātāku dvēseles bagāžu. Varbūt mēs vienmēr vēlamies visu materiālistiski izskaidrot, bet informācija taču ir ne tikai miesiskajās šūnās. Tagad dzimušie bērni patiešām ir atšķirīgi. Mūsu izglītības sistēma pilnīgi neatbilst šo bērnu interesēm un attīstībai. Ja bērnam skolā ir garlaicīgi, mums tomēr būtu jāsaprot, ka vaina nav tikai skolēnu slinkumā vai negribēšanā, bet varbūt arī mūsu pieejā. Pavērosim, kādas multfilmas saista mūsu bērnus — dinamiskas, fantastikas elementiem pilnas. Vecākā paaudze parasti cenšas to noliegt. Jā, mums tas var nepatikt, bet atšķirība taču jājūt. Mums ir jāsaprot, ka patiešām sācies jauks laikmets, — arī cilvēku apziņā un attīstībā.
Valentīna SEŅKĀNE: — Es negribu šos bērnus kaut kā īpaši nodalīt vai izcelt, teikt, ka viņi ir kādi pārcilvēki, bet, protams, mūsdienu bērni ir savādāki.
Savulaik 80. gados kādā psiholoģijas pētījumā izlasīju domu, kurai piekrītu arī šobrīd: bērnā iedzimst tie iespaidi, domas, izjūtas un pārdzīvojumi, ko izjūt māmiņas, viņu gaidīdamas.
Mūsdienās jaunās māmiņas redz un pārdzīvo pavisam ko citu nekā agrāk. Diemžēl palielinās arī atšķirības. Viena māte, savu bērniņu gaidīdama, izbauda mākslu, apkārtējo mīlestību, rūpes, ceļojuma iespaidus, otra bauda pavisam ko citu.
Piekrītu atziņai, ka tas iedzimst bērnā.
Sarmīte LEŠČINSKA:
— Domāju, ka nav daudz tādu izteikti īpašu bērnu. Visos laikos bērni ir bijuši atšķirīgi, kaut mazi, bet jau personības.
Vienkārši šobrīd viņi aug citā vidē, iegūst citādu informāciju nekā mēs, tāpēc arī ir citādi.
Bet ir arī viedoklis, ka tā ir ažiotāža, kas sacelta, piedēvējot bērniem pārdabiskas, īpašas spējas. Varbūt dažiem tādas arī ir. Tā ir bijis visos laikos. Bet, ja mēs vienkārši netiekam galā ar savām atvasēm kādu citu iemeslu dēļ, tad nevajadzētu savas neveiksmes norakstīt uz bērna īpašajām spējām. Citādi mēs drīz arī neaudzinātības radītās izpausmes uzskatīsim par īpašu apdāvinātību. Bet, ja runā par jūtīgumu, bērni vienmēr bijuši jūtīgāki nekā pieaugušie.
Viedokļu daudz. Tie ir interesanti. Ir, par ko padomāt. Ir daudz literatūras, kur par to var lasīt. Ar literatūras sarakstu var iepazīties mājas lapā

www.geocities.com/jaunalaikmetaberni