Kas tiešām vēlas strādāt, tas darbu atrod
Aivars SEIDARSIeskatoties statistikas datos, redzam, ka NVA Ludzas filiāle projekta Apmācību nodrošināšana sociālās atstumtības riska grupām, iekļaujot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju atbalstu invalīdiem ietvaros (līdz š.g’1. novembrim) dažādās mācību grupās iesaistīja 252 bezdarbniekus. Apmācības jau beiguši 183 bezdarbnieki, darbā no tiem iekārtojušies 53 cilvēki.
Pašlaik mācību procesā ir četras grupas — pavārs, šuvējs, informācijas ievadīšanas operators, augstspiediena katlu mašīnists. Savukārt decembra beigās ir plānots uzsākt mācības vēl vienai 6 cilvēku grupai, kuri apgūs friziera profesiju.
Nolēmām painteresēties, vai, beidzot, piemēram, frizieru kursus, bezdarbniekam ir iespēja iekārtoties darbā un pilnvērtīgi strādāt. Frizētavā Marta sastapām kādreizējo bezdarbnieci, kas beigusi šādus kursus, Lolitu RIČIKU.
—Sakiet, lūdzu, kā jums veicas pašlaik? Vai iekārtošanās darbā neradīja īpašas grūtības?
— Vairāk kā pirms gada, bezdarbniece būdama, apmeklēju un pabeidzu frizieru kursus. Jau kopš bērnības vēlējos strādāt par frizieri, taču nebija iespējas mācīties, jo par visu jāmaksā. Bet te, par laimi, nodarbinātības valsts dienests organizēja kursus, un man paveicās, jo tie bija pirmie, kas bija pietiekami gari, lai apgūtu amatu — ilga 5 ar pusi mēnešus. Arī pasniedzēja Laila Pančaka ļoti labi visu iemācīja. Tagad, protams, arī kolektīvā no pieredzējušākajām kolēģēm mācos.
Kā jau katrā darbā, arī mūsējā ir sava specifika. Ja vēlies strādāt, vispirms ir jāreģistrējas kā individuālā darba veicējam un jāmeklē darba vieta kādā frizētavā. Lai atvērtu savu frizētavu, ir nepieciešami lieli līdzekļi, un iesācējam bez pieredzes tas ir grūti paveicams uzdevums. Izdevīgāk ir strādāt kolektīvā. Jebkurā frizētavā meistaram tiek piedāvāta tikai darba vieta — krēsls un spogulis, bet par pārējo katra friziere domā un rūpējas pati.
Kad pērn kursus beidzu un meklēju darbu, Ludzā jau darbojās 12 frizētavas. Pirmā darba vieta bija Elmarketa frizētavā pie Lijas Romanovskas, paldies viņai, ka paņēma strādāt.
— Daži frizieri ir izteikušies, ka bezdarbnieki, kuri mācās šo amatu, jau esošajiem meistariem ir kā dadzis acī, ka frizieru jau tāpat daudz un jauni konkurenti nav nepieciešami. Vai tā ir?
— Tā var runāt tikai slikti meistari, tie, kuri baidās no konkurences. Bet labam meistaram klienti būs vienmēr. Tāpēc jau katra friziere cenšas, lai klientus nezaudētu. Man, piemēram, apmēram puse klientu ir pastāvīgie, otra puse — gadījuma, un tie ir gan vīrieši, gan sievietes.
Varu tikai piebilst, ka darbs nav no vieglajiem — praktiski visu laiku esi uz kājām. Ne jau katrs to var izturēt. No 12 cilvēku grupiņas, kas toreiz beidzām kursus, cik zinu, par frizieri strādāju es un vēl 2 meitenes. Kas meklē darbu un vēlas strādāt, vienmēr to var atrast.
Atzīšos, ka, uzsākot darbu, protams, bija bail, uztraucos, ka klients neuzticēsies, kaut ko aizrādīs, bet viss ir labi. Nodarbinātības valsts aģentūras kursi man ir devuši iespēju atrast sevi, un ar to esmu ļoti apmierināta.