Kārsavas jauniešu autoritātes ir viņi paši

Par sevi pārliecināti, spējīgi, radoši un enerģiski — tādi šķiet Kārsavas jaunieši. Par tādiem tautā mēdz teikt — dzīvē nepazudīs. Varbūt ne visi, bet viņu pārstāvji, ar kuriem tikāmies, atstāja tieši tādu iespaidu.
Iepazīstieties: Oksana GORPINIČA, Baiba KAŠA un Andis ZEIĻUKS no Kārsavas vidusskolas. Sarunā ar viņiem mēģinājām tikt skaidrībā, ko domā un kā dzīvo šīs pilsētas jaunieši.

— Kad pilsētā notika pasākums Es mīlu Kārsavu, sevi pieteica ap 10 jauniešu interešu grupas. Vai tiešām kārsavieši tik aktīvi meklē izpausmes iespējas?
Oksana: — Visi jau nu nē. Tāpat kā visur — tie, kas vēlas, kuriem enerģija plūst pāri malām, piedalās dažādās aktivitātēs un interešu grupās, starp daudzām atrod sev piemērotākās. Tas taču skaidrs — jo vairāk dari, jo vairāk var pagūt.
— Ar ko nodarbojas skolēnu dome?
Baiba (domes priekšsēdētāja): — Lielākoties organizējam savu ārpusskolas dzīvi — pasākumus. Katra klase ir atbildīga par kādu no tiem. Tā oktobrī 12. klases rīkoja 10. klašu iesvētīšanu. Bija jautri, un ne tikai mums, bet arī viņiem.
— Kā jaunieši ieņem vietu vienaudžu vidū? Vai svarīgs apģērbs, sekmes, runas dotības?
Oksana: — Apģērbs un vispār stils nav primārais. Šai ziņā panākumi atkarīgi no tā, kā prot sevi pasniegt, iejusties vienaudžu sabiedrībā. Svarīgi ir paturēt ap sevi noteiktu draugu loku, kuriem tu esi svarīgs.
Andis: — Katram savs veids, kā pašapliecināties. Daži to var ar sasniegumiem sportā, citi — ar labām mācībām.
Oksana: — Bet atbilstošai domubiedru videi jābūt.
Baiba: — Arī raksturam un gribasspēkam. Un vēl — kautrīgam, klusam cilvēkam grūti sevi pierādīt. Šis laiks tomēr pieder drosmīgajiem, pat mazliet nekaunīgajiem. Bet tā tas ir, un neko nevar darīt. Sava vieta dzīvē jāiekaro pašam, nevis no kaut kā jāizlūdzas vai jāgaida kā dāvana.
— Cik liela nozīme ir labām sekmēm attiecībās ar vienaudžiem?
Oksana (viņa ir dažāda mēroga mācību olimpiāžu uzvarētāja): — Ja ir skaudība, tad tas traucē. Bet citādi — vienaudžiem nav tik būtiski, kādas atzīmes tu saņem.
Andis: — Bet draugi taču nekad neskaudīs. Mūsu klasē nereti jūtams tāds kā sacensības gars, un tas ir tieši labi. Un tā ir pašapliecināšanās izpausme.
— Vai labas sekmes jūs saistāt ar veiksmīgāku karjeru?
Oksana: — Tikai tāpēc, ka skolotāji mums to nemitīgi atkārto, sākam ticēt. Bet tas nav tik viennozīmīgi. Ļoti daudz izšķir pazīšanās un nauda. Diemžēl.
Andis: — Tagad sākam apjaust, ka bērnībā izsapņotā profesija diemžēl nav tā ienesīgākā. Jālūko pēc tādas izglītības, lai izvēlētā profesija dotu reālus ienākumus. Bez naudas nekur.
— Kas 18 gadus vecam jaunietim ir autoritāte — vecāki, skolotāji, vienaudži vai varbūt sabiedrībā populāri cilvēki?
Oksana: — Man autoritāte esmu es pati. Nav cilvēka, ko es vērtēju ārkārtīgi augstu. Vecāki — jā, protams, es ieklausos viņos. Bet šajā vecumā jauniešiem ir izteikts egoisms, tas raksturīgs visiem.
Andis: — Es piekrītu.
Baiba: — Vecāku domās ieklausāmies, bet darām pēc sava prāta. Beigās izrādās, ka vecākiem tomēr bija taisnība. Taču tas nekas.
— Pēc kā jaunieši vērtē skolotājus?
Andis: — Es skolotājos augstu vērtēju objektivitāti. Un prasmi mācīt. Skolēns ļoti labi jūt, kad pedagogs viņa priekšā vada stundu tikai tāpēc, ka viņam tā jānovada, bet tad brīnās, ka kādā ieskaitē klasei nav tādi rezultāti, kādus skolotājs bija gaidījis.
Oksana:
— Jā, profesionālajām dotībām ir liela nozīme. Šai ziņā gados vecākie mūsu skolas skolotāji ir pārāki par jaunajiem.
— Mūžīgā problēma — nauda. Kā tiekat pie tās?
Baiba: — Strādāju. Vasarā strādāju skolā dažādus darbus. Un tagad labāk saprotu naudas vērtību. Vismaz negribas par sīkumiem izdot naudu, daudz vairāk pārdomāju.
Andis: — Es arī vasarā strādāju. Ja grib kaut kā piepelnīties, darbu var atrast arī jaunieši un pat skolas laikā. Daži palīdz pensionāriem mājas darbos un tādējādi nopelna kādus santīmus. Citiem pietiek ar vecāku iedoto kabatas naudu.
— Vai skolēni nepārspīlē ar savām tiesībām?
Andis: — Nav novērots. Gadās tieši otrādi — skolotāji uzsver savu varu pār skolēniem. Piemēram, liek atzīmi par attieksmi pret mācībām. Vidusskolā attieksme pret darbu ir paša skolēna problēma. Te katrs ir atbildīgs par savām sekmēm. Bet gadās tā: par vienādi nopelnītu punktu skaitu ieskaitē skolotāja vienam ieliek par divām ballēm zemāku atzīmi nekā citam. Pamatojums — viens pilda mājasdarbus, otrs nepilda.
Baiba: — Piekrītu. Vidusskolēns ir samērā apzinīga būtne un spēj saprast, ka mācās sev. Vidusskolā jāvērtē viņa zināšanas.
— Vai jaunieši lasa literatūru?
Andis: — Tikai to, kas viņus interesē. Bet tagad informācijas avotu ir tik daudz, ka pēc grāmatām nav nepieciešamības. Un arī laika nav. No obligāti izlasāmajiem darbiem man visvairāk patika Šekspīra dramaturģija. Un Blaumanis. Noveles.
Oksana: — Jā, mums patīk literatūras stundās pārrunāt izlasīto. Par Blaumaņa novelēm daudz ko var teikt. Katram savs viedoklis.
— Vai jūsu vienaudžu vidū ir novērota patiesa mīlestība? Vai jūs par to runājat?
Baiba: — Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tādus pārus. Drīzāk novērojama tāda kā apmātība. No malas tas izskatās jocīgi. Nav slikti, ja ir kāds, kas tevi saprot un atbalsta, bet, ja divi jaunieši viens no otra nešķiras ne uz mirkli un pilnīgi kalst viens bez otra, nu tas jau ir slimīgi.
Andis: — Tas taču apnīk. Sava brīvības un vientulības deva vajadzīga ikvienam. Ja cilvēki ir iemīlējušies, viņiem nav jāstaigā kopā kā salipušiem. Bet to, ka cilvēks ir iemīlējies, var uzreiz manīt.
Baiba: — Nereti gadās arī nelaimīgas mīlestības, neatbildētas jūtas. Tad cilvēciņi pārdzīvo, bet nevajag tomēr to tik nopietni uztvert. Pagaidām.
— Kā atpūšaties?
Baiba: — Piektdienas vai sestdienas vakars jāpavada ārpus mājas. Diskotēkā vai kādā kafejnīcā. Vēl viena iespēja — internetsalons. Tas arī viss.
Andis: — Jā, tieši tā. Ja nosēdi mājās, vakars ir sabojāts. Daži ceturtdienās aizstaigā līdz Malnavas koledžai, kur notiek diskotēkas, bet tas nav īpaši ērti, jo piektdien taču skola.
Oksana: — Man gan labi mājās. Nu, aizeju uz diseni reizi mēnesī. Biežāk nevelk. Man patīk televizora sabiedrība.
— Vai daudzi no jums savu nākotni domā saistīt ar Kārsavu?
Andis: — Šaubos. Par visiem jau nevaram atbildēt, bet... Nu, te nav ko darīt. Šai pilsētai nav nākotnes, jo Kārsava nav Ventspils (smejas). Jā, Kārsavā dzīvot ir forši, bet darba iespēju te nav.