Jaunais prāvests sāk pirmo patstāvīgo kalpošanu
Ērika BONDARENKOKopš 17. oktobra Ludzas katoļu baznīcā kalpo prāvests Jānis KOLNS. 9 mēnešus viņš ir kalpojis Dievam kā vikārs Jēzus Sirds katedrālē Rēzeknē, vairāk kā gadu — Krāslavā. Priesteris Jānis ir vadījis arī vairākas svētceļnieku grupas uz Romu, Lurdu un Fatimu, nodrošinot cilvēku garīgās vajadzības. Bet lielākā priesterības pieredze vēl priekšā. Ludzā Jānim Kolnam Rēzeknes Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis uzticējis skaitliski visai lielu draudzi, kurā jaunais mācītājs sāk pirmo patstāvīgo kalpošanu.
Par to, kā Jānis Kolns saņēmis priesterības aicinājumu, ko viņš uzskata par savu svarīgāko lomu — šajā rakstā.
Grūtības nav svarīgas, ja mērķis skaidri redzams
Jānis Kolns nāk no ticīgas ģimenes. Viņa bērnība un agra jaunība ir aizritējusi Madonas rajona Barkavas pagastā, kur pabeigta pamatskola un vēlāk — lauksaimniecības skola.
Priesteris Jānis atminas, kā aptuveni 10 gadu vecumā viņš līdz ar citiem svētceļniekiem braucis uz Aglonu. Bērnam nebija viegls nedz ceļš pārpildītā autobusā, nedz ilgās lūgšanas dievnamā, pārņēmusi vēlme ātrāk atgriezties mājās... Bet, lūk, nākusi skaista procesija, un kāda balss likusi sirdij ietrīcēties apjausmā: — Es vēlos kļūt priesteris! Šo balsi Jānis Kolns vēl tagad, kad pagājuši pārdesmit gadi, skaidri sadzird.
Tiesa, skolas gados šī apņemšanās likusies nereāla. Kavēdamies pārdomās par nākotni, Jānis Kolns bija cieši nolēmis pievērsties militārajai jomai. Izdienējis armijā, viņš vēlējās iestāties Aizsardzības akadēmijā. Bet, kā atceras priesteris Jānis:
— Pēkšņi kaut kas notika. No rīta bija jābrauc uz komisiju akadēmijā, viss bija skaidri izlemts. Aizbraucu uz Rīgu un ... aizgāju uz garīgo semināru. Nezinu, kā tas notika. Tas ir Dieva pirksts. Dokumentus es iesniedzu un biju ļoti vīlies, nesapratu, kāpēc esmu to pēkšņi izdarījis, cerēju, ka netikšu uzņemts. Bet nokārtoju eksāmenus un tiku uzņemts.
Pirmais gads seminārā Jānim Kolnam aizritēja nedroši, jo māca šaubas — ne jau par pieņemto Dieva aicinājumu, bet bailes, vai spēs izturēt priesterības ceļu. Tomēr doma par izstāšanos no semināra netika pieļauta.
Šis garīdznieka atklātais stāsts par sava priesterības ceļa sākumu parāda viņu kā cilvēku, kurš gan gluži dabiski mokās pārdomās, bet līdz galam īsteno savu lēmumu.
— Protams, ceļā vienmēr parādās grūtības, — saka Jānis Kolns, — bet tās nav tik nozīmīgas, ja mērķi skaidri redzi.
Priestera svarīgākā loma — būt cilvēka dzīvē par garīgo vadītāju
Sekojot Dieva aicinājumam, Jānis Kolns veiksmīgi absolvēja garīgo semināru (pēc diploma — teoloģijas bakalaurs) un 2002. gada 22. septembrī Rēzeknes katedrālē tika konsekrēts par priesteri.
Konsekrēšana ir viens no septiņiem Baznīcas sakramentiem, kas tiek dalīti Kristus vārdā. Un, tāpat kā laulības sakraments, arī priesterības sakraments ir uz mūžu. Ikvienam cilvēkam, kurš ir pieņēmis kādu sakramentu, piekritis tam, ir jālīdzdarbojas tajā, nav cilvēka spēkos pateikt: — Nē, es negribu vairs šādu žēlastību.
Svarīgākais priestera pienākums — rādīt cilvēkiem Kristu, rādīt ceļu pie Viņa. Katrs priesteris to dara atšķirīgi, jo ikviens no viņiem ir cilvēks ar savām rakstura īpatnībām, talantu un spējām. Nevienam citam kā vien priesterim ir uzticēts celebrēt dievkalpojumu, Kristus pats caur priestera rokām tajā upurē sevi. Un tikai priesteris ir tiesīgs arī dalīt svētos sakramentus.
J. Kolna garīgais tēvs seminārā sešus gadus kopš pirmās dienas bija dominikāņu tēvs Alberts Pr. Jānis Aglonietis. Un vēl tagad abi garīdznieki bieži satiekas. Arī savā sirdī Jānis Kolns šo dominikāņu priesteri ir pieņēmis par garīgo tēvu un vēlas tam līdzināties, jo cieņu izraisa J. Aglonieša labestība.
— Viņam vairāk raksturīga praktiska pieeja, — atzīst Jānis Kolns. — Viņš nav no tiem, kuri ārkārtīgi daudz kavējas filosofiskās pārdomās par to, kā būtu jābūt. Viņš neidealizē cilvēkus, izvirzot tiem pārmērīgas prasības, nemoralizē... Viņš palīdz meklēt konkrētus risinājumus sarežģītās dzīves situācijās. Šī ir priestera svarīgākā loma — būt cilvēka dzīvē par garīgo vadītāju un tēvu.
Vadīt cilvēka dzīvi, Jāņa Kolna izpratnē, nenozīmē teikt kaut ko jaunu un nezināmu. Cilvēkam ir ļoti vajadzīgi īstajā laikā un īstajā vietā caur priestera lūpām nākušie Dieva vārdi.
Ticēsim — ir īstais laiks (šis gads) un īstā vieta (Ludza), kur jaunais priesteris saņem savu pirmo draudzi. Jācer, Ludzas katoļticīgie pieņems savu prāvestu Jāni Kolnu ar dziļu mīlestību un, kā vienmēr, domās vairāk nevis par to, ko garīdznieks spēj dot savai tautai, bet gan par to, ko paši cilvēki spēj veikt Dieva un Baznīcas labā.
Savai draudzei prāvests Jānis Kolns vēlas atgādināt pāvesta Jāņa Pāvila II vārdus par to, ka Jēzus ir pirmais, kas mūs katru meklē. Mēs varam meklēt ar miesas acīm visos dzīves brīžos un cilvēku sejās, bet meklēt nozīmē darīt to arī ar dvēseles acīm — lūgšanām un Dieva vārda meditācijām.