Ir sasniegts bedres dibens, no kura atsperties

Atkal ir cerība
Izstaigājis Ludzas rajona slimnīcu, veselības ministrs atzina, ka ēka ir veca un telpu trūkst, tomēr viņš ir bijis vēl sliktākās slimnīcās (piemēram, Kuldīgā).
— Tomēr citas iespējas, kā pabeigt Ludzas slimnīcas iesākto būvi, nav, — stingri teica G. Bērziņš. Viņš apsolīja, ka tuvāko pāris gadu laikā tas notiks. Šim nolūkam jāsagatavo jauna tehniskā dokumentācija, projekts. Ar to saistītos izdevumus uzņemtos rajona padome, taču, kā teica priekšsēdētājs Juris BOZOVIČS, ir jābūt pilnīgai pārliecībai, ka valdība virzīs slimnīcas pabeigšanu, jo citādi būs veltīgi iztērēti tūkstoši.
— Jūsu slimnīcai ir skaidri paredzēta vieta jaunajā investīciju plānā medicīnas modernizācijai, kas būs gatavs maijā. Ir tikai viena iespēja — pabeigt šo celtni, jo to prasa gan pacientu plūsma, gan tehnoloģijas. Nevar grūst modernas tehnoģijas novecojušās, neatbilstošās telpās.
Solījums valsts līmenī atbalstīt slimnīcas jaunās ēkas pabeigšanu tiešām vieš cerību, un gribētos ticēt, ka tas reāli tiks izdarīts. Protams, savs nopelns šāda solījuma paušanā ir pašvaldību vēlēšanām, kas tuvojas, tomēr šķiet, ka G. Bērziņš tukšu nerunā.

Būtiski palielinot finansējumu, cels medicīnas prestižu
Sarunā ar slimnīcas nodaļu vadītājiem veselības ministrs izteica viņiem komplimentu:
— Kaut arī darba apstākļi pie jums ir diezgan sarežģīti, trūkst telpu un dažās nodaļās slimnieki izvietoti pat gaiteņos, tomēr ne visu izšķir materiālās vērtības. Pats galvenais ir cilvēki. Jūtams, ka jūs esat vienots kolektīvs. Te ir laba atmosfēra. Turklāt, atšķirībā no Rīgas, te vēl pietiek speciālistu, un viņiem vienkārši jānodrošina normāli darba apstākļi.
Jūsu slimnīcai vajadzīgi aptuveni 2 miljoni latu, bet medicīnai valstī kopumā — ap 400 miljoniem latu. Tās ir lielas naudas summas, bet tās jāatrod — citas iespējas vienkārši nav. 14 gadus medicīna valstī gājusi uz leju, pakāpeniski zaudējusi prestižu un veselības aprūpes joma kļuvusi nabaga. Diezgan strauji slīdējām bedrē, taču ikvienai bedrei taču ir dibens, no kura atsperties, lai tiktu laukā. Domāju, ka šis dibens beidzot ir sasniegts. Tālāk nav kur krist.
Ir svarīgi nevis saraustīti risināt atsevišķas problēmas, bet gan izstrādāt ilgtermiņa sistēmu situācijas uzlabošanai medicīnā. Jāsaprot, ka nevar ik pēc laika pa druskai palielināt mediķu algas, bet tās jāsamēro ar vidējo darba algu valstī (ceļoties vidējam rādītājam, arī mediķu algai attiecīgi jāpaaugstinās).
Ministrs pieskārās arī tādai valstī aktuālai problēmai kā jauno speciālistu trūkums.
— Jauniešu interese par medicīnu ir ļoti zema. Šogad Stradiņa Universitātē uzņemti 228 studenti, konkursa praktiski nebija, turklāt 70 no viņiem atbira jau 1. sesijā. Tai pašā laikā, izjūtot speciālistu deficītu, mācību iestāde tomēr nenolaiž latiņu zemāk, un tas ir ļoti pareizi. Medicīniskā izglītība tomēr ir garantija augstai kvalifikācijai, mūsu mediķu izglītība ir atzīta Eiropā. Ja medicīna jāstudē 10 gadus, jaunajam speciālistam prakses sākšanas brīdī jau ir apmēram 30 gadi — jāveido ģimene, jādomā, kā to uzturēt. Ar mediķu algām, kādas ir šobrīd, tas praktiski nav reāli.
Ar šā gada 1. jūliju mediķu algas vidēji paaugstināsim par 25%, nākošā gada 1. janvārī — vēl paaugstināsim, un pēc tam — vismaz reizi gadā.
Neatliekamās palīdzības dienestu G. Bērziņš iecerējis veidot kā vienotu valsts dienestu (līdzīgi kā pašlaik ir ugunsdzēsējiem), pārdalot mašīnas, nodrošinājumu un personālu. Latvijā šodien valstī neatliekamo palīdzību vada no 52 vietām, Ludzas rajonā — no 3 vietām (kopā 5 mašīnas). Diezgan bieži veidojas absurdas situācijas, kad jāizbrauc uz rajonu robežām, un tad nevar saprast, kura rajona brigādei jābrauc. Ja būs vienots dienests, teritorijas būs ļoti strikti sadalītas.
Neatliekamās palīdzības mašīnu parka nomaiņa jāuzņemas valstij. Šogad paredzēts iegādāties 50 jaunas mašīnas, turpmāk — aptuveni 30 mašīnas ik gadu.

Kurš medicīnā ir galvenais?
Slimnīcas zālē uz tikšanos ar ministru bija sapulcējušies gandrīz visi primārās prakses ārsti. Laikam mēģinot saprast ģimenes ārstu noskaņojumu, Gundars Bērziņš savu uzrunu sāka ļoti diplomātiski.
— Vienmēr, kad dzirdu debates par to, kurš vai kas medicīnā ir galvenais, vai tas ir speciālists, vai ģimenes ārsts, vai medmāsas, anesteziologi, vai stacionāri, vai vēl kāds cits, es saku, ka, tāpat kā cilvēka organisma dzīvības nodrošināšanā visas sistēmas ir vienlīdz svarīgas, tāpat ir medicīnā. Tāpēc visas problēmas jārisina kompleksi.
Tomēr primārajai aprūpei piešķirama lielāka nozīme kaut vai tāpēc, ka caur primāro praksi plūst lielākā kompensējamo medikamentu plūsma. Kompensējamo medikamentu izmaksas uz 1 iedzīvotāju valstī ir aptuveni 10 eiro (ap 7 latiem), kas ir 3 reizes mazākas nekā, piemēram, Igaunijā. Plānojam katru gadu šīs izmaksas palielināt par 10 miljoniem latu (šogad tās būs ap 30 miljoniem), jo primārā aprūpe tomēr izmaksā lētāk nekā pacientu ārstēšana stacionārā.
Ar ģimenes ārstiem diskutējam par to, cik un kādas diagnozes iekļaut sarakstā kompensējamo zāļu nodrošināšanai. Ļoti rūpīgi analizējam, kāds ir reālais pieprasījums pēc speciālistu vizītēm, analīzēm un izmeklējumiem, lai varētu nodrošināt ārstniecības procedūras.

Primārās prakses ārsts Valērijs VALDMANIS jautāja: — Pašlaik tiek spriests par finansējuma prioritātēm, bet kāda ir valsts veselības aprūpes programma kopumā? Agrākajos gados uzsvars tika likts uz profilaksi, pēc tam šī sistēma iznīcināta. Tās vietā sāka runāt par veselības aprūpi, bet tagad vispār nav skaidrs, kas ir primārais.
Gundars BĒRZIŅŠ: — Protams, vajadzētu vairāk profilaktisko programmu, piemēram, ražošanas uzņēmumos. Dažas no tām jau ir uzsāktas. Diskutējam par to, cik daudz tās vajadzīgas: cilvēkiem tomēr jāsaprot, ka viņi paši ir atbildīgi par savu veselību. Nekad vairs nebūs tā, ka uz laukiem izbrauks autobuss ar medicīnisko aprīkojumu un visiem obligātā kārtā veiks profilaktisko pārbaudi.
Latvijā dzimumu proporcija ir šāda: 54% sieviešu, 46% vīriešu. Tas jau liecina par to, ka vīrieši mirst agrāk, tātad mazāk rūpējas par savu veselību un iet pie ārsta tikai tad, kad jau rodas problēmas.

Ģimenes ārsts Jānis MELKERS: — Vai šīs Saeimas laikā vai tuvākajā nākotnē ir iespējams nodrošināt medicīnai pirms vēlēšanām solītos 7% no iekšzemes kopprodukta?
G. BĒRZIŅŠ: — Tautas partija nekad nav solījusi 7%. Tad, kad kāds to solīja, es biju pirmais, kurš teica, ka tas nav iespējams, nemainot nodokļu slogu. Reāli ir finansējumu ik gadus palielināt par 10% no pašreizējā. Turklāt nevienā valstī (izņemot Čehiju) medicīnas budžets nav tik liels, vidēji — ap 4% no IKP. Latvijā pērn tas bija 3,3%, lielākais, ko var solīt šogad, ir 3,4%. Turklāt jādomā par naudas racionālāku izmantošanu, piemēram, apvienojot slimnīcas lielajās pilsētās.

Ģimenes ārste Inta VALDMANE: — Cik pacientu, jūsuprāt, var normāli aprūpēt ģimenes ārsts?
G. BĒRZIŅŠ: — Ir ārsti, kas sekmīgi aprūpē ļoti dažādu pacientu skaitu. Jāņem vērā, kāda ir šī pacientu kopuma struktūra (bērni, veci cilvēki), kā arī tas, cik plašā teritorijā pacienti izkaisīti. Katrā ziņā, no 1. aprīļa ieviešot jauno kārtību, regresijas koeficients par mazāku skaitu nevienam automātiski netiks piemērots, viss būs atkarīgs no tā, cik kvalitatīvi primārās aprūpes ārsts apkalpo savus pacientus, cik labi tiek galā ar pienākumiem (vai pacientam nav jāgaida rindā uz pierakstu nedēļa un divas). Tas vēl ir atklāts jautājums.

Nav taču tikai nebūšanas vien
Gan sarunā ar slimnīcas nodaļu vadītājiem, gan tiekoties ar ģimenes ārstiem, veselības ministrs Gundars Bērziņš uzsvēra:
- Šobrīd medicīnas prestižs valstī ir zems. Kāpēc? Atbildība jāuzņemas visai sabiedrībai. Esam pieraduši uzsvērt tikai negatīvo, tāpēc par medicīnas sistēmu pienāk daudz vairāk sliktu ziņu nekā labu. Taču daudziem vienkārši nav nekādu ziņu par veselības aprūpi, jo apmēram 30% iedzīvotāju ar veselības aprūpi nav bijis nekāda sakara, bet viņi uztver to negatīvo un popularizē. Tad es jautāju, piemēram, Pensionāru federācijai, vai tiešām jums nav nekā laba, ko teikt par ārstiem? Un, izrādās, laba ir ļoti daudz: nesavtīgi ārsti, glābta dzīvība, laikus uzsākta pareiza ārstēšana utt. Arī par to ir jārunā — gan sadzīvē, gan masu medijos, gan sanāksmēs un sapulcēs. Un vēl — mūsu veiksme var būt tikai kopīga: gan ārstam, gan pacientam, gan ministram.