H. mitroščenko: — esmu vīlusies vēlētājos

— Sāksim ar jums patīkamāko. Pastāstiet, lūdzu, kā atpūtāties?
— Tiešām atpūtos, pirmo reizi tā kārtīgi atpūtos. Kopš strādāju vadošajos amatos, pat atvaļinājumi gandrīz trīs gadu desmitus bija tikai tāda formalitāte.
(Uzziņai. No 1977. līdz 1985. gadam Helēna bija Pasienes pagasta padomes priekšsēdētāja, no 1985. līdz 1991. gadam — p/s Zilupe partordze, no 1991. gada Zaļesjes pagasta padomes priekšsēdētāja, no 2003. gada, pēc apvienošanās novadā — Zilupes novada domes priekšsēdētāja vietniece, tad dažus mēnešus — priekšsēdētāja vietas izpildītāja un dažus mēnešus — arī priekšsēdētāja. Kopš šī gada jūnija — bezdarbniece).
Beidzot pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem aizbraucu apciemot radiniekus Ukrainā. Ja agrāk bija nepieciešamas vīzas, uzaicinājumi utt., tad tagad kā īsta Eiropas Savienības pilsone varēju bez problēmām ceļot. Nedēļu pavadīju Doņeckā, tad devos uz Krimu, Feodosiju, vārdu sakot, gandrīz mēnesi dzīvoju pa šīm ārzemēm. Bet, pārbraukusi mājās, uzreiz devos uz Jūrmalu, arī pie radiniekiem.
Padomājiet, kad strādāju, vai tad varēju ko tādu atvaļinājumā atļauties! Mēneša laikā paspēj tik mājās gada laikā ko līdz galam nepadarīto paveikt, jau atkal darbā. Un vēl kas. Ja nebiju izbraukusi ārpus mājām, var uzskatīt, ka atvaļinājuma tikpat kā nav bijis. Jo cilvēki vienalga nāca, un viņiem vajadzēja palīdzēt problēmu risināšanā. Starpība tikai tā, ka atrados mājās, un cilvēki, kuriem biju nepieciešama, mani sameklēja.
Arī tagad, kolīdz parādījos mājās, iedzīvotāji regulāri nāk ar saviem jautājumiem, ceļu nav aizmirsuši. Jo sevišķi lauku iedzīvotāji.
— Atskatoties uz aizvadītajiem darba gadiem — raksturojiet, kurš posms jums bija visražīgākais, produktīvākais?
— Manuprāt, visražīgākais laiks bija, kad vadīju Zaļesjes pagasta padomi. Tad sākās zemes īpašumu jautājumu kārtošana un darba bija ļoti, ļoti daudz. Ņemot vērā, ka vienlaicīgi bija jāveic arī ikdienas darbi, laiks bija saspringts. Gadījās kādreiz arī konfliktsituācijas, taču iespējami pozitīvs risinājums vienmēr tika rasts, un iedzīvotāji bija apmierināti.
Kad Zilupes domē pēc A. Lapika aiziešanas stājos viņa vietā, mums bija ļoti labas iestrādes. Tika plānots, ka asfaltēsim ielu uz slimnīcu. Bet... kā tagad redzu, asfalts novirzīts uz citām ielām un tuvāk citiem objektiem.
— Slimnīca — tas ir aktuāli. Bet kādi jautājumi novadā šobrīd vēl ir aktuāli?
— Pašlaik sāpīgs jautājums ir par Zaļesjes bērnudārza turpmāko likteni. Es uzskatu, ka to nedrīkst slēgt nekādā gadījumā. Ja tajā ēkā nebūs bērnudārza, var uzskatīt, ka arī pārējās iestādes — feldšeru punkts, bibliotēka un domes pārstāvji visai drīz tur vairs nebūs. Paliks tikai liela tukša ēka.
Jā, bērnu tā kā pamaz, taču, manuprāt, šo jautājumu varētu atrisināt. Bāriņtiesai un sociālajam dienestam vajadzētu mērķtiecīgi pastrādāt, apsekot nelabvēlīgās ģimenes un šo ģimeņu bērniem piedāvāt diennakts dzīvošanu bērnudārzā. Labāk lai bērni dzīvo nedēļu bērnudārzā un ir pieskatīti un paēduši, tad sociālajiem darbiniekiem atliks vairāk laika citu jautājumu risināšanai.
Atgādināšu visiem zināmu patiesību: izglītība peļņu nekad nav nesusi, to visos laikos ir dotējuši. Tāpat kā medicīnu vai kultūru. Tāpēc jau pašvaldībās par to vienmēr domā. Slēgt bērnudārzu ir tas vienkāršākais variants. Jo nav jau tā, ka viss, kas notiek un kam jānotiek, nes un nesīs peļņu. Tā nav un nekad nebūs.
Kas tad būs, ja visu aizvērs ciet? Bērnudārzu, pirti, slimnīcu, tad vēl kaut ko, līdz nekas te nepaliks. Kādēļ gan dota iespēja rakstīt projektus un piesaistīt naudas līdzekļus? Protams, attīstībai.
— Zaļesjes pagasts un Zilupes pilsētas apvienojās novadā. Kā tagad uz to skatāties — tas bija pareizs solis vai ne?
— No vienas puses, tas it kā pareizi. Tika atrisināti daudzi jautājumi, kas Zaļesjes pagastam vienam pašam nebija pa spēkam. Piemēram, mums nebija komunālās saimniecības, bet apvienojoties tika atrisināti daudzi jautājumi — apkures katlu nomaiņa un remonts, jauna ūdens sūkņa uzstādīšana, daudzstāvu mājai tika uzlikts jauns jumts. Vārdu sakot, jebkura problēma, kas ir komunālās saimniecības kompetencē, tiek ātri atrisināta.
Arī autobuss tika iegādāts par līdzekļiem, kurus novadam piešķīra apvienojoties. Mums tolaik bija nepieciešams autobuss bērnu vešanai uz skolu. Paši to nevarējām nekādi atļauties, jo Zaļesjes pagasta budžets bija ierobežots.
Tolaik valstī, arī rajonā aktuāls bija jautājums par novadu izveidošanu. Visi jau bija sagatavojušies ļaunākajam: ja pagasti paši neapvienosies, tos apvienos piespiedu kārtā. Bet labprātīgas apvienošanās gadījumā novads saņēma vēl arī vienreizēju dotāciju. Kāpēc lai to neizmatotu?
Arī A. Lapikam savs nopelns — vienreiz atbrauca vizītē uz Zaļesji, otrreiz, līdz, tā sakot, pierunāja, apsolot daudz labumu... Protams, mēs ar saviem deputātiem visu izanalizējām, rīkojām arī iedzīvotāju sapulces.
Tagad varu teikt tā — cilvēkiem, kuri dzīvo tuvu pilsētai, Zilupes centram, piemēram, Ploskos vai Savelinkos, apvienošanās, protams, ir izdevīga. Viņiem nav nepieciešams pēc katras izziņas mērot ceļu uz Zaļesji. Bet man žēl vienkāršo lauku cilvēku, to, kuri ar saviem jautājumiem un problēmām savulaik nāca gan uz Zaļesjes pagasta padomi, gan Zilupes novada domi pie manis vai citiem speciālistiem. Tagad ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka cilvēki domē arvien retāk griežas pēc palīdzības. Atceros, kad pēc Zaļesjes atnācu uz Zilupes domi, praktiski katru dienu pa 5-10 cilvēkiem bija atnākuši uz pieņemšanu un koridorā gaidīja rindā. Tagad Zilupes novada domē klusums, ļoti retu reizi kāds patraucē amatpersonas.
Starp citu, daži vecie cilvēki, kuri nosvin apaļas jubilejas, jūt aizvainojumu, ka netiek apsveikti. Tātad avīzei par jubilāriem ne vienmēr tiek sniegta precīza informācija. Konkrēti, pati biju uz 85 gadu svinībām pie kaimiņienes, kura arī žēlojās, ka domē par viņu neviens neatcerējās.
Vispār tagad vecie cilvēki ir aizmirsti, vienam otram vientuļajam vairs pat malkas krava ziemai netiek atvesta.
— Jūs neesat pirmā, kas atteicās no deputāta mandāta. Varbūt pateiksiet, kas tas par fenomenu, ka jūsu, Zilupes novada, deputāti, salīdzinot ar citām pašvaldībām, daudz biežāk noliek deputāta mandātu?
— Es varu pateikt tikai par sevi — aizgāju no deputātiem, lai stātos uzskaitē nodarbinātības dienestā. Jo tagad noteiktu laiku būšu labāk finansiāli nodrošināta, nekā būdama vienkārši deputāte. Kāpēc tad lai neizmantotu šo izdevību un no valsts deviņus mēnešus nesaņemtu pabalstu?
— Ja tik vienkārši var aiziet, varbūt nemaz nevajadzēja balotēties vēlēšanās, startēt ar savu sarakstu?
— Bet pirms vēlēšanām es taču cerēju pavisam uz citu iznākumu. Būt par domes priekšsēdētāju vai par vietnieci jau nu noteikti.
Taču, kad kļuva zināmi vēlēšanu rezultāti, daudz kas mainījās. Man bija apsolīta vietnieka vieta. Taču, kad deputātiem vajadzēja pieņemt lēmumu, par vietnieku tika izvirzīts V. Vaļdens un viņu ievēlēja. Lūk, tā tas notika.
— Bet vēl pirms vēlēšanām, janvāra sākumā, intervijā LZ teicāt, ka jūs savus cilvēkus pazīstat un viņiem uzticaties...
— Es kļūdījos. Teikšu atklāti, nedomāju un nevarēju iedomāties, ka mūsu cilvēki ir tik viegli uzpērkami. Tas man bija šoks. Ne jau tādēļ, ka mūsu saraksts ieguvu tik maz balsu, bet gan tādēļ, ka bijušā Zaļesjes pagasta iedzīvotāji paļāvās uz solījumiem.
Bet esmu pateicīga tiem vēlētājiem, kuri palika uzticīgi sev, nevis aģitatoru solījumiem, un nobalsoja tā, kā paši vēlējās un uzskatīja par vajadzīgu. Savukārt ar nožēlu skatos uz tiem ļautiņiem, kuri uzķērās uz aģitatoru tukšajiem solījumiem. Jo vēlēšanas ir pagājušas, bet dzīve vienalga turpinās.
— Jūs esat aktīva sieviete. Nedomājat taču sēdēt, rokas klēpī salikusi? Kādi jūsu nākotnes plāni?
Man jau ir vairāki darba piedāvājumi, tā ka tiešām ilgi bez darba nesēdēšu. Kad beigsies bezdarbnieka pabalsta izmaksa, arī izlemšu, ko darīt. Varbūt arī agrāk, ja jutīšu, ka esmu kārtīgi atpūtusies un jāsāk ko darīt. Pagaidām gan par darbu vēl nedomāju.