Esam lieldienu gaidās
Māsa Emanuēla, SJEEsam Lieldienu gaidās. Istabās smaržo tīrība un sirdīs valda kāds īpašs noskaņojums. Zeme vēl pieklususi kā Lielās Piektdienas smagmē, bet tūlīt, tūlīt dzīvības prieks lauzīsies no tās krūtīm tūkstošos zaļu asnu. Dzīvība uzvar. Mūsu sirdis un pati daba zīmē kādu noslēpumainu ainavu, kura pilnīgi atvērsies mūsu acīm Lieldienu —Augšāmcelšanās pieredzē.
Kas notiek Augšāmcelšanās rītā?
Amerikāņu žurnālists P. Yancey dalās savās atmiņās: — Kad es biju mazs, kādā saulainā Lieldienu rītā notika briesmīga nelaime ar manu kaķīti, kuru sauca par Zābaciņu. Viņš dzīvoja verandā, kartona kastē, kur gulēja uz spilvena, kas bija piebāzts ar zāģu skaidām. Lieldienu rītā bija paredzēts pirmo reizi viņu izlaist ārā, lai iepazītos ar plašo pasauli. Beidzot tas pienāca. Tajā dienā Zābaciņš pirmo reizi paošņāja zāles stiebriņu, paspēlējās ar savu pirmo narcisi, pielavījās pie sava pirmā taurenīša, palecās, bet nenoķēra. Mēs priecīgi viņu vērojām, līdz ieradās kaimiņu bērni, lai sistos ar Lieldienu olām. Un tad notika neiedomājamais. Kopā ar bērniem atlavījās arī viņu terjers Mopsis. Viņš apostīja Zābaciņu, iekaucās un uzbruka. Es iekliedzos, mēs visi metāmies pie Zābaciņa. Par vēlu. Mopsis jau purināja zobos mazu, sašļukušu spalvu kamoliņu.
Tajā dienā es pirmo reizi sastapos ar briesmīgo vārdu — nekad vairs. Kaut laiku varētu pagriezt atpakaļ! Kaut mēs nebūtu kaķīti izlaiduši ārā! Kaut Mopsis būtu bijis stingri piesiets! Bet nē... Nekad vairs Zābaciņš nelēkās zaļajā mauriņā. Nekad vairs mēs neieliksim viņu viņa kastītē... tā ir realitāte. Toreiz es atcerējos skolotājas stāstu par augšāmcēlušos Jēzu un manā mazajā sirsniņā drebēja cerība...
— Nesen, — turpina žurnālists, — viens pēc otra nomira trīs mani tuvi draugi. Un atkal es satikos ar briesmīgo nekad vairs... Un tad, domājot par savu draugu nāvi, es atkal atgriezos pie Lieldienu vēsts. Ko mūsu pasaulei nozīmē tas, ka Kristus ir augšāmcēlies? Dziļi sērodams par sava drauga Boba nāvi, es sāku no jauna saprast Lieldienu nozīmi. Piecu gadu vecumā, Lieldienu rītā, es iemācījos briesmīgo nekad vairs stundu. Tagad, pieaudzis, es sapratu, ka Lieldienas piepilda neaptveramo solījumu, ka viss būs atkal. Nekas — pat nāve — nav beigas. Pat tā ir uzvarēta.
Ko man nozīmētu, ja mans draugs Bobs augšāmceltos? Mēs sēžam kapličā, triju dienu sēru satriekti, nāve nospiež mūs kā dzelžains atsvars. Kā būtu, ja, izgājuši ārā, sev par vislielāko izbrīnu, mēs ieraudzītu tur Bobu? Draugs! Sakumpusī gaita, greizais smaids, tumši pelēkās acis... Jā, tas ir Bobs — atkal dzīvs!
Šāds iedomāts skats man ļāva nojaust, ko Jēzus mācekļi pārdzīvoja Augšāmcelšanās rītā. Arī viņi skuma trīs dienas. Svētdien viņi sadzirdēja jaunu, svētsvinīgu skaņu, skaidru kā zvana dunoņu kalnos. Un Lieldienas ieskandināja jaunu cerības un ticības noti: to, ko Dievs reiz izdarīja Jeruzālemes kapā, Viņš var — un atkārtos — visu mūsu dzīvē. Bobam. Mums. Pasaulei. Neraugoties ne uz ko, nekad vairs kļūs par viss ir atkal.
Tā ir lielā Lieldienu vēsts. Ne jau Lieldienu šūpolēs un olu ripināšanā slēpjas patiesais prieks, un arī ne svētītais ūdens, kuru tik bērnišķīgi skrienam jo vairāk pasmelties Lielās Sestdienas vakarā, dos mums glābšanu. Tie ir tikai simboli, kuri aicina mūs ieskatīties savās sirdīs un tur atrast patieso Lieldienu prieka Avotu — Kristu Jēzu, kurš ir Dzīvs, kurš ir Dzīvs priekš manis — lai es un visi mani mīļie dzīvotu pilnu, patiesu, gaišu dzīvi un būtu dzīvi mūžīgi. Lieldienu svētku mērķis ir mana satapšanās ar savu Dievu, kura mīlestība ir uzvarējusi manu nāvi.
Mans Dievs, Jēzu Kristu, es pateicos Tev par Tavu krustu un ciešanām, kuras atklāja man Tavu mīlestību, un es slavēju Tavu Augšāmcelšanos, kura atnesa man dzīvību!