Dzīvot līdzi bērniem
Vanda ŽULINA— Iesakiet, par kuru no jūsu skolēnu mammām būtu vērts pastāstīt citiem, — lūdzām padomu Ciblas vidusskolā.
— Par ļoti daudzām māmiņām varētu rakstīt, bet, ja jūs gribat iepazīt ļoti aktīvu, ieinteresētu cilvēku, tad brauciet pie Maijas KUTENKOVAS.
Maija ir īsts maija bērns: vārda diena 10. datumā, dzimšanas — 19. Savulaik tie bija pionieru svētki. Un, kā pati atzīst, kaut kas no pionieru aktivitātes, vēlēšanās būt līdzatbildīgai Maijā saglabājies. Savu divu meitiņu Andas (5. klase) un Kristiānas (4. klase) audzināšanā viņai ir savi principi.
— Skola, protams, audzina, bet galvenais tās uzdevums ir dot zināšanas. Noteicošais bērna dzīvē tomēr ir ģimene. Domāju, ka, atdodot bērnu skolā, nedrīkst cerēt: vecāku atbildība kļūst mazāka. Pirmajās klasēs es katru vakaru pēc dienasgrāmatas pārbaudīju, kā meitām veicies ar mājasdarbiem, palīdzēju. Tagad tik precīzi vairs nepārbaudu, bet vienalga ikreiz pārprasu, vai visu izpildījušas, vai nākamajai dienai viss sagatavots. Uzticos viņām, bet kontrolēju. Domāju, tā ir reāla vecāku palīdzība, lai bērns skolā labi justos. Arī mani mamma kontrolēja un vienmēr atgādināja, ka pati savā dzīvē noteicēja būšu tikai pēc skolas. Man patīk, ka arī skolā prasības ir stingras.
Vēl uzskatu, ka jāizmanto visas iespējas, lai bērnā attīstītu spējas. Abas manas meitenes dzied korī, dejo tautas dejas. Anda papildus mācās mākslas, Kristiāna — mūzikas skolā. Lai arī ar naudu dažreiz paknapi, lai arī pašai reizēm no kā jāatsakās, to es uzskatu par svarīgu. Arī pagasts atbalsta un nodrošina transportu uz Ludzu. Pati bieži braucu bērniem līdzi. Kad meitenes sāka dejot, pirms koncerta atnācu viņām bizes sapīt, lai skolotājai nevajadzētu laiku kavēt. Varēju palīdzēt arī citiem bērniem. Kopš tās pirmās bižu pīšanas visus četrus gadus esmu bijusi ar deju kolektīvu skatēs un koncertos. Smejos, ka esmu viņiem kā talismans. Ļoti priecājos, ka Ciblas dejotāji tika uz lielajiem deju svētkiem. Kad izbraucam ārpus ciema, visi Ciblas bērni šķiet kā savi — vislabākie un vistalantīgākie.
Esmu arī vecāku komitejā skolā un varu teikt, ka tajā aktīvi darbojas vieni un tie paši cilvēki. Varbūt tas atkarīgs no rakstura, varbūt no dzīvesstila. Tomēr, manuprāt, būtu jāstrādā kopā, mērķis taču ir viens.
Būt par māmiņu mūsdienās nav viegli, īpaši to izjūtam laukos. Bieži vien sieviete dara visu: gan iztiku pelna, gan māju kopj, gan bērnus audzina, gan par sevi rūpējas. Un katrs taču grib savam bērnam sagādāt labāko, kaut naudiņas nav. Nav pareizākais palielināt pabalstu par bērna piedzimšanu, daudz vērtīgāk būtu, ja valsts vairāk atbalstītu ģimenes bērnu audzināšanā. Pie tagadējās dārdzības par mēneša pabalstu bērnam pat kurpju pāri nevar nopirkt. Savām meitām esmu skaidrojusi, ka nevar vienmēr iegūt visu, ko vēlas. Kristiānai bija tikai divi gadiņi, kad viņa veikalā prātīgi noplātīja rociņas: Naudiņas nav, konfekšu nav. Arī tagad meitas vienmēr apjautājas: — Vai mēs varam to nopirkt? Ja nē, bērni visu saprot. Domāju, ka liela kļūda tagad ir bezdarbīgās vasaras. Tik daudzi pusaudži paši gribētu un varētu sev nopelnīt, būtu tikai kur.
Bet svētkus vienmēr esam svinējuši, arī dāvanas allaž ir. Ģimenē tas ir svarīgi. Arī man meitas, kaut no bulciņu naudas ietaupītiem santīmiem, pārsteigumu sagādā. Savā starpā māsas reizēm saplēšas, bet, kad vajag vienai otru aizstāvēt svešu vidū, abas ir nešķiramas. Visi bērni patiesi ļoti grib labu un draudzīgu ģimeni. Noskatos, kā bērnudārzā (Maija tur strādā par dārznieci) pat vismazākie cenšas samīļot un atbalstīt savu māsu vai brāli.
Esmu ļoti emocionāla. Tādas ir arī manas meitenes. Nezinu, vai tas mūsdienās ir labi, bet vismaz līdz šim esmu priecājusies, ka bērni ir ļoti atklāti, godīgi un jūtīgi. Viņas nav pat īpaši jārāj par nedarbiem, pašas to pārdzīvo un pēc kāda laika atnāk: — Māmiņ, piedod!
Mātes diena ir svēta. Lai kāda mātei būtu dzīve — izdevusies vai neizdevusies, sirds dziļumos savus bērnus viņa mīl. Un katrs bērns vēlas mīlēt savu māmiņu. Ļoti vēlas. Par visu vairāk man gribētos, lai laimīgu bērnu un māmiņu būtu arvien vairāk.
Es svētkos gribu pateikt paldies trim māmiņām — savai mammai Anastasijai, mammas māsai Valentīnai Onufrijevai, kuras abas tagad jau viņsaulē, un manai krustmātei Irēnai Zadvinskai, kura atbalsta mani tagad.