Dzīve ir jāpiepilda
Dzintra BATŅAAleksandrs DAUKSTS ar fotografēšanu aizraujas jau labi sen, bet tikai šoruden Ludzas Bērnu mākslas skolas skolotāja Inta Terentjeva pierunāja viņu izveidot nelielu izstādi skolas vestibilā.
— Kāda gan izstāde? Vai es kāds mākslinieks? Nu, ņem fotogrāfijas, kuras vēlies, un dari, kā zini, — kautrīgi teica Aleksandrs. Un izstāde ir tapusi.
Kad jautājām Aleksandram, kā tas nācies, ka viņš aizraujas ar fotografēšanu, viņš atbildēja:
— Ar kaut ko taču dzīve jāpiepilda. Cilvēks ir tā veidots, ka viņam vajag, lai dvēsele par kaut ko priecātos. Cits prieku un piepildījumu atrod bērnos un mazbērnos, cits — dārza iekopšanā, vēl cits — dzelžos, kāds varbūt — diskotēkā vai, piemēram, šņabī... Bet es fotografēju.
Šķiet, tik vienkārša atbilde. Kaut arī Aleksandrs ir diezgan atvērts un pretimnākošs, uzreiz saprotam, ka intervija tik viegli vis nenāks, jo viņš nestāsta par sevi. Aleksandrs runā par brīnišķīgiem, dziļiem cilvēkiem, kurus ir sastapis pie Kārsavas pareizticīgo baznīcas pārziņa Tēva Viktora. Viņš apraksta brīnišķīgas vietas Latvijā, Igaunijā, Karēlijā, kur ir laimējies būt.
— Mākslas skolas vestibilā redzamajās fotogrāfijās vairāki Ludzas objekti tverti dažādos gadalaikos...
— Ludzā vērtīgākais, manā skatījumā, ir katoļu baznīca un ūdeņi. Katoļu baznīcas baltos torņus praktiski var redzēt no ikvienas vietas pilsētā. Un Ludzai visapkārt — ezeri. Piemēram, ja es no baznīcas torņa fotografēju lielo balto krustu baznīcas dārzā, tam skatam lielu vērtību piešķir Lielais Ludzas ezers, kas plešas aiz tā.
Daba un dievnami ir Aleksandra fotogrāfiju tēmas. Daba un Baznīca ir galvenais, kas piepilda viņa sirdi. — Tās ir divas svētnīcas, kurās dvēsele atpūšas un izgaist visas problēmas, — saka Aleksandrs. — Tikai ticība ir īsta, bet viss pārējais — pārejošs, gaistošs.
— Kurš gadalaiks ir vispateicīgākais fotografēšanai?
— Tas ir laiks, ko cilvēki mēdz dēvēt par vispelēkāko: marts— aprīlis un oktobra beigas — novembris. Agrā pavasarī dabā ir tāds svētsvinīgums, jo tā ir uzkrājusi spēkus, lai atvērtos. Tas ir skaisti, vajag tikai ieskatīties. Un ieklausīties. Ne velti Sovrasova glezna Krauķi ir atlidojuši tiek uzskatīta par šedevru. Savukārt vēls rudens dabā — tas ir miers. Tas ir tas, ko cilvēks meklē. Vasara ir skaista, piekrītu, taču tā ir pārāk raiba, koša, tā nomāc.
— Vai jums vienmēr līdzi ir fotoaparāts?
— Ek, tieši tad, kad tas ir somā, nekas prātīgs nav nofotografējams. Bet labākie skati ir redzēti tad, kad fotoaparāta pie rokas nav. Tāpat kā pagājušajā svētdienā. Vai atceraties, cik brīnišķīgs bija rīts? Braucām Kārsavas autobusā, un daudzi pasažieri nespēja atraut acis no ainavām. Krūtīs kaut kas gavilēja. Pasaka! Goda vārds, tik skaistu rītu es redzēju pirmoreiz mūžā.
— Un tomēr jums izdodas notvert skaistākos mirkļus un skatus dabā.
— Nekad nav tā, ka brauc, piemēram, ar velosipēdu, ieraugi labu ainavu, lec no riteņa un klikšķini. Nē! Ir jāsagatavojas. Jāpadomā. Bieži vien pat jānogaida, kad būs pareizais apgaismojums. Ar mazu ainavas fragmentiņu parādīt visu — lūk, mākslas būtība un galvenā interese, kas mani saista fotografēšanā. Un jāparāda tā, lai tas aizskartu ikviena cilvēka dvēseles stīgas.
Jauni cilvēki uzskata: jo mūsdienīgāks fotoaparāts, jo lielākus šedevrus var nofotografēt. Tā nav.
Starp citu, es esmu redzējis Ludzu no deltaplāna, proti, no putna lidojuma augstuma. Tas nav tas. Visa burvība zūd. Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka šāds skats cilvēka acij ir svešs. Lai tas paliek putniem, bet mums zeme šķiet mīļāka un pierastāka, raugoties no mazāka augstuma, piemēram, no kalna virsotnes vai baznīcas torņa.
— Pastāstiet par savas aizraušanās tehnisko pusi.
— Man ir fotoaparāti Zenit un Canon. To otro es pietaupu, jo jūtu, ka tā mūžs vairs nebūs garš. Vienlaicīgi taisu slaidus un negatīvus, jo, attīstot negatīvus un taisot fotogrāfijas, daudz kas vērtīgs no tām pazūd. Piemēram, balti, pūkaini gubu mākoņi. Mūsdienu fototehnika ir tāda, ka, piemēram, pārvēršot negatīvus fotogrāfijās, tiek izcelta kaut kāda viena detaļa, piemēram, cilvēka portrets. Taču pazūd tā mākoņa vai ūdens vibrēšanas skaistums, kas ir cilvēkam aiz muguras.
Ar slaidiem ir savādāk. Tie saglabā visas nianses. Labi, ka tagad vecos slaidus fotodarbnīcās var pārvērst ciparu jeb digitālā formā un no tiem taisīt augstas kvalitātes foto.
— Cik sen jūs sevī atklājāt fotogrāfa talantu?
— Nē, es neesmu talantīgs. Talantīgs cilvēks rada no nekā, bet es tikai iemūžinu to, kas jau ir radīts, — Dieva pasauli. Es, ja tā var teikt, norauju gabaliņu no dabas un uzlieku uz papīra.
Vispār jau bērnībā, skolas gados man patika vērīgāk ieskatīties dabā, ilgāk pakavēties pie skaistā. Jau toreiz es domāju: kaut to visu varētu iemūžināt! Dienot armijā, satiku puisi no Mahačkalas, kurš fotografēja. Viņš man parādīja dažas savas melnbaltās fotogrāfijas. Tās mani iespaidoja, un es arī sāku interesēties par šo lietu.
Agrāk, protams, pats taisīju fotogrāfijas, tās bija melnbaltas. Un melnbaltu fotogrāfiju vērst māksliniecisku ir daudz grūtāk — jo skopāki līdzekļi, jo vairāk pūļu jāpieliek, lai kaut kas baudāms sanāktu. Par padomju laiku krāsu fotogrāfijām nemaz nerunāsim, tas bija pārpratums.
— Tagad gan fototehnika, gan līdzekļi ir pamatīgi attīstījušies, taču vienalga bez cilvēka palīdzības, prāta, izdomas nevar rasties izcila fotogrāfija.