Azartiskā medniece antoņina uz mežvidu tn skatuvesa

Iepazīstinām jūs ar Mežvidu TN vadītāju Antoņinu MŪRNIECI — enerģisku, azartisku un izdomas bagātu sievieti.
Antoņina Mūrniece nāk no Rogovkas puses, beigusi Nautrēnu vidusskolu, iestājusies Rīgas Kooperatīvajā tehnikumā. Tālākos dzīves pagriezienus noteica mīlestība. Satikušies ar Tāli, viņi agri apprecējās, Antoņina gaidīja vīru no armijas un dažus gadus strādāja Rēzeknes 1. vidusskolā par sekretāri. No armijas pārnācis, vīrs ļoti vēlējās atgriezties savā dzimtajā pagastā, un tā arī Antoņina astoņdesmito gadu vidū kļuva par mežvidieti. Tagad Mežvidi ir viņas īstās un vienīgās mājas. Nu jau 16 gadus arī tautas nams ir daļa no tām.

— Kā tad īsti viss sākās?
— Ja pavērtē no mūsdienu skatu punkta, tad astoņdesmitie gadi jauniem cilvēkiem laukos bija ļoti labvēlīgi. Var teikt, praktiskajā dzīvē bezbēdīgs laiks. Kad te ieradāmies, mums uzreiz piedāvāja dzīvokli, pēc dažiem gadiem — līvānieti. Vīram kā šoferim darbs, protams, bija, arī man tūlīt radās iespēja strādāt bērnudārzā, vēlāk saimniecībā par sekretāri. Ne par darbu, ne mājokli domāt nevajadzēja. Tad jau šobrīd jaunajām ģimenēm ir nesalīdzināmi sarežģītāk dzīvē iekārtoties.
Esmu pēc savas dabas aktīva, tāpēc tūlīt iesaistījos jauniešu deju kolektīvā un folkloras ansamblī. Tas man vienmēr ir paticis. Tāpēc arī pieņēmu Antoņinas Kopčes priekšlikumu nākt uz TN par vadītāju. No 1991. gada 3. oktobra tā ir mana darba vieta.
— 16 gadi vienā TN. Viena publika, vienas telpas, vieni un tie paši gadskār¬tu svētki. Vai tas neapnīk un neiestājas rutīna?
— Ja saskaitītu visus pasākumus, kas te notikuši, iznāktu vairāki simti. Kad sāku strādāt, tad Kultūras centra vadītāja P. Baižas prasība bija tāda: mēnesī jābūt vismaz vienam pasākumam.
Tā rēķinot, tagad kopā iznāk kādi 170 sarīkojumi. Bet rutīna neiestājas kaut vai tāpēc, ka nedrīkstu atļauties atkārtošanos, jo to mūsējie uzreiz pamanītu. Arī pašai nepatīk. Jau tā pret savējiem pašmāju publika izturas ļoti kritiski, jo pieraduši. Tāpēc gadās, ka, piemēram, dejotājas ļoti centušās, sagatavojušas jaunus numurus, bet kāds no skatītājiem var vien skeptiski novilkt: — Kas tad tur bija! Pagrozījās kā govis pa skatuvi, un viss. Protams, ka tas ķeras pie sirds, kaut piezīme nav pelnīta. Parasti tā var pateikt tie, kuri paši ir tikai vērotāji no malas. Bet, paldies Dievam, mēs varam būt priecīgi, ka mums ir tādi cilvēki, kuriem dejošana un dziedāšana ir sirdslieta, un mēs ar saviem četriem stabilajiem kolektīviem varam realizēt visas trakās idejas.
Mainās arī publikas noskaņojums un vēlmes. Nopietnā vajag aizvien mazāk, vispieprasītākais ir humors. Bērni arī pasauli uztver pavisam citādi. Ja agrāk Bērnības svētkos visiem ļoti patika pasaku motīvu un dažādu folkloras tēlu izmantošana, tad tagad vismīļākie viņiem ir katras sezonas populārākie multfilmu varoņi: bija teletūbiji vai vēl kādas multfilmu zvaigznes.
— Kā īsti rodas jaunas idejas?
— Grūti pateikt. Kad priekšā kāds pasākums, tad parasti tas aizņem visas domas, kamēr atnāk īstā ideja. Domāšanu gan darba laikā neviens neieskaita.
Dažubrīd ilgi nekas nenāk prātā, un tad pēkšņi pēdējā brīdī aizķeries aiz kāda zīmīga dzirdēta teikuma, tēla. Esmu ielāgojusi, ka katrā pasākumā ir ļoti svarīgs nobeigums, lai tas paliktu atmiņā.
Man pašai ļoti patika šā gada 18. novembra sarīkojums. Pagasta avīzē jau iepriekš bija izsludināta akcija — Pasaki paldies! Tur aicinājām cilvēkus pamanīt cilvēku sev blakus. Atsaucība bija. Aicinājām cilvēkus, kuri bija pieminēti. Par ko sacīja paldies? Par to, ka kaimiņiene vienmēr, kad vajag, izslauc tavu govi, ka pastniece, neskatoties uz visu savu aizņemtību, atved tev zāles un atrod laiku parunāties, ka kaimiņš ar savu traktoru vienmēr appļauj tavas ganības... Jā, ikdienišķi. Jā, varbūt sīkumi. Bet no tiem jau sastāv dzīve. Uz TN šoreiz atnāca arī cilvēki, kuri reti te iegriežas. Un bija tik patīkami, ka labi jūtas gan tie, kas paldies teica, gan tie, kas pateicības saņēma. Tas apliecina vien to, cik skopi dzīvē esam uz labiem vārdiem, un to, cik ļoti cilvēkam svarīgi, ka esi vajadzīgs kādam.
Šis vakars man tiešām deva gandarījumu. Tagad jau domāju par Ziemassvētkiem. Šogad rādīsim Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu mūsdienīgu variantu.
— Kur īsti svini svētkus — mājās vai tautas namā?
Visi zina, ka Ziemassvētki TN ir tieši 25. decembrī, tāpat Lieldienas — tieši pirmajos svētkos, arī Līgo. Nesvinam ne pirms, ne pēc tam. Ja kādu reizi tā nebūtu, daudzi būtu vīlušies. Protams, ka mājās nekāda svinēšana pašai neiznāk, jau no rīta jāpošas un jāgatavojas. Tāpēc kultūras darbiniekiem ir ļoti, ļoti svarīgi, lai ģimene saprastu un atbalstītu. Šai ziņā es savējiem varu teikt tikai paldies. Vīrs pirmajos gados nāca pat uz diskotēkām, lai palīdzētu, kā šoferis vienmēr vedis uz skatēm un vieskoncertiem un nekad nav kurnējis, ka nedēļā tikai 2 — 3 vakarus esmu mājās. Meitas Gunita un Santa no mazām dienām ir palīdzējušas, kā varējušas, gan visus zaķus, rūķīšus tēlojušas, ja vajag, gan datorā afišas taisījušas, gan aizmirstās mantas nesušas. Mamma vienmēr bija gatava atbraukt un manus lopiņus apkopt, kad no mājām bija jāizbrauc.
— Minēji savus amatierkoдektīvus. Kuri tie ir?
— Nav to mums padsmitos, bet tie, kuri ir, darbojas regulāri, un uz šiem cilvēkiem vienmēr var paļauties. Folkloras ansamblis pastāv 28 gadus, ilgu laiku sievas dzied vokālajā ansamblī Rasa, nu jau 10 gadus mums ir vīru vokālais ansamblis Ūzuli (tagad retums), un jaunākais kolektīvs — līnijdejas.
Pati esmu gan folkloras kopā, gan vokālajā ansamblī, gan līnijdejās. Ļoti žēl, ka neesmu muzikants, tas būtu ļoti noderīgi. Savulaik gan garmošku spēlēju, tagad cītaru mācos, bet ar to par maz.
— Vai TN ir kupli apmeklēts?
— Tā vai citādi te gandrīz visi ir apgrozījušies, jo cenšos rīkot pasākumus visu vecumu cilvēkiem. TN skaidri redzams arī tas, ka cilvēku paliek mazāk.
Pensionāru ballēs agrāk vietas nebija! Ar katru gadu — rindas tukšākas. Vecos vīrus, kas sievas uz valsi uzlūdz, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt.
Diskotēkas vairs regulāri nerīkoju. Ja atnāk jaunieši 30, tas vairs nav interesanti. Tagad jaunie labprātāk pasēž kafejnīcā. Mainās gaume.
Jāatzīst gan, ka ballēs tagad ir mierīgāk. 90. gadu sākumā, kad cilvēkiem parādījās pirmā vieglā nauda, tad gan brīvības pirmos gadus daudzi baudīja augstā līmenī, atļāvās visu ko. Ir viss piedzīvots: kautiņos asinis šķīdušas un piedzērušies mierināti. Huligāni jau bijuši visos laikos, ar to visiem TN vadītājiem iznāk sastapties. Bet tie jau atsevišķi gadījumi.
— Zinu, ka tevi interesē arī citas, par vīrišķīgām uzskatītās, jomas — medības un bļitkošana. Kā visu apvieno?
— Katram ir savas intereses. Medības mani vilinājušas jau sen. Vīrs arī mednieks. Bet jaunībā varbūt bija kādi kompleksi vai aizspriedumi: ko es tur, viena sieviete vīru kolektīvā. Bet ar gadiem sapratu, ka tam nav nekādas nozīmes. Nu jau trīs gadus esmu pilntiesīga medniece klubā Ziķeri, bet pirms tam pāris gadus gāju dzinējos. Ja ko nožēloju, tad tikai to, ka tik vēlu pievērsos medībām. Tas ir īpašs prieks. Sestdienu nostaigā pa mežiem un brikšņiem, bet vakarā jau sārtiem vaigiem vari stāvēt uz skatuves. Īpaši man patīk individuālās medības uz gaidi, kad esi viens pats. Medījums kā tāds te nemaz nav galvenais. Tur ir tik daudz foršu momentu: azarts, adrenalīns, pēkšņš pārsteigums, vari pārbaudīt savu reakciju. Tas ir pašam jāpārdzīvo, to nevar izstāstīt, mājās sēžot, to nesapratīsi. Pirmo gadu vīrs bija uzņēmies pār mani tādu kā šefību, bet tagad kolektīvā abi esam neatkarīgi. Es pati atbildu par sevi. Nu jau vēl viena jauna sieviete mums pievienojās.
Sarīkojām šogad tādu mednieku balli ar visām sacensībām, ar kaimiņu klubu piedalīšanos, ka iznāca gandrīz kā mazais Minhauzena festivāls.
Man jautā, vai nav žēl dzīvnieku. Medībās tas ir pavisam citādi, kā šķiet. Par to nedomā. Un mēs jau šaujam tikai tik, cik ir licences. Zvēru skaits arī jāregulē. Protams, ka man tāpat žēl mazā stirnu bērna, bet tādus taču neviens arī neaiztiek. Mednieks dabu saprot daudz labāk kā citi. Ja runā par žēlumu tādā nozīmē, tad vēl trakāk ir ar mājdzīvniekiem. Žēlojam taču arī mazos sivēnus un teliņus, bet...
Otrs mans vaļasprieks ir bļitkošana. Šī slimība gan laikam no vīra pielipusi, un vēl dažas dāmas esmu saslimdinājusi. Kad parādās ledus, velk kā ar magnētu. Tur nav svarīgi, cik silti vai auksti. Uz Peipusa esmu bijusi, — kad uz ledus ūdens virs ceļiem. Sēdi pie āliņģa, ūdens no pižika tek, bet vienalga interesanti. Uzzinām, kur labāk ķeras, un tad nerēķinām ne naudu, ne benzīnu. Un vispār — sieviešu uz ezera tagad baigi daudz. Tātad ir šim vaļaspriekam īpašs spēks.
— Vai ar politiku nesaisties?
— Nu, nē! Ar to vienmēr ieturu distanci. Tāpat sporta pārraides neskatos, nervi netur. Pietiek man citu lietu, par ko nervus bojāt. Katram savs. Mani, piemēram, arī ceļošana uz tālām zemēm nemaz nevilina. Man tepat, Latvija, vēl pietiek, ko redzēt.
— Kas tevī, dzīvei ritot, ir mainījies?
— Esmu apzinīgāka kļuvusi tai ziņā, ka visu līdz galam vajag izplānot, nevaru iet uz sarīkojumu ar domu, ka gan jau. Jaunībā gaisīgāka biju.
Bet ir divas īpašības, kas paliek nemainīgas: neticu svešam apgalvojumam, kamēr pati neesmu pārbaudījusi, un vēl — bieži vien straujumā ko pasaku vai izdaru, tikai tad domāju. To gan vajadzētu vairāk ar prātu.
Kolēģiem kultūras darbā novēlu, lai viņiem vienmēr būtu stabili kolektīvi un atbalstītāji, ar ko kopā strādāt.
Šogad Mežvidos vairāk nekā citur ir notikuši kopīgie rajona pasākumi. Arī tos Antoņina rīko labprāt — dzīve kļūst daudzveidīgāka.