Autoskolā pret mācībām jāizturas nopietni

Lai arī dzīvojam jau 21. gadsimtā, sabiedrībā joprojām saglabājušies dažādi stereotipi. Piemēram, par blondīnēm vai par sievietēm autovadītājām. Lai kārtējo reizi kliedētu maldīgos uzskatus, ka sieviete pie stūres ir potenciāli bīstama, uz sarunu aicināju autoskolas AAA ceļu satiksmes noteikumu un ceļu satiksmes drošības pasniedzēju Karīnu ADAMOVIČU - KRIŠĀNI.

Karīna ir informācijas sistēmu un menedžmenta specialitāliste, taču, kā pati stāsta, profesijai atbilstošu darbu un vispār darbu Latgalē, it īpaši Ludzas rajonā, atrast nav viegli.
—Tiek runāts, ka jauniešiem pēc mācībām galvaspilsētā jābūt patriotiem, jānāk atpakaļ uz laukiem, bet īstenībā situācija ir pavisam savādāka. Izglītotam jaunietim laukos nav kur strādāt. Valsts iestādēs visas vietas jau aizņemtas. Paliek bankas, militārās struktūras. Tāpēc, kad man tika piedāvāts izmēģināt savus spēkus pasniedzējas lomā autoskolā, ilgi nedomādama, piekritu. Atzīšos, man autoskolas vadītāja Andra Pundura darba piedāvājums bija ļoti negaidīts. Tikpat negaidīts bija arī manis pašas pieņemtais lēmums.
Taču tikai ar vēlēšanos ir par maz. Tepat autoskolā AAA pirms 5 gadiem esmu ieguvusi autovadītājas tiesības. Lai varētu uzsākt mācības Ceļu satiksmes un drošības pasniedzēju kursos, iestājoties man nācās vēlreiz kārtot teorijas eksāmenu CSDD. Tikai pēc tam varēju uzsākt mācības, kas noslēdzās ar galaeksāmenu, — stāsta Karīna.
— Vai pasniedzēja darbs nešķiet neinteresants vai vienmuļš?
—Sevi kā skolotāju vai pasniedzēju nekad nebiju iztēlojusies. Agrāk domāju, ka strādāt — tas ir nogurdinošs un vienmuļš darbs, taču tagad redzu, ka ir gan aizraujoši, gan interesanti. Es autoskolā pasniedzu ceļu satiksmes noteikumus un ceļu satiksmes drošību. Vienkāršāk sakot, mācu teoriju.
Kādreiz, kad vēl pati mācījos autoskolā, domāju, cik gan pasniedzējs Andris Pundurs perfekti zina visus pat visniecīgākos ar ceļu satiksmes noteikumiem saistītos sīkumus. Bet klusībā pie sevis arī atzinu, ka laikam briesmīgi vienmuļi ir stāstīt gadu no gada vienu un to pašu. Taču pastrādājusi atklāju, ka vienmulības šajā darbā nav. Katra jauna audzēkņu grupa ir pavisam cits kolektīvs, citi raksturi, citi jautājumi. Katru reizi it kā stāsti un skaidro tāpat kā pirmajā reizē, taču aizvien pārliecinātāk, jo zini, ka tu tiešām zini to, ko māci citiem.
Sākumā jutos diezgan nedroša, kad nācās pastrīdēties ar kādu audzēkni. Tagad tas jau sagādā pat patīkamas emocijas, jo esmu pārliecināta par sevi — zinu, ka man tomēr ir taisnība.
Kā jebkurā mācību iestādē, arī pie mums svarīgākais ir audzēkņu attieksme pret mācībām. Liekas, ka tas būtu attiecināms tikai uz jauniešiem skolās. Taču pat pie mums, kur par autovadītāja apmācības kursiem ir jāmaksā diezgan liela nauda, izbrīnu rada dažu cilvēku nenopietnā attieksme pret pašu mācību procesu. Viens nenāk uz nodarbībām, sakot, ka visu zina, bet beigās atklājas, ka tomēr nezina. Cits kontroldarbos un pārbaudes darbos pieliek vislielāko izdomu un piepūli, lai špikotu, vēl kāds ar mobilo telefonu cenšas piefiksēt pareizās atbildes un tad tās izmantot eksāmenā. Mani sākumā tas diezgan izbrīnīja, jo man šķiet, ka visas autovadīšanā iegūtās zināšanas noderēs.
Protams, ne jau visi ir šmaucēji un špikotāji. Lielākā daļa kursu apmeklētāju cenšas, kārtīgi apmeklē lekcijas, pilda kontroldarbus.
Vienmēr saku: ja kļūdās pat tie, kuri mācās, tad uz ko var cerēt cilvēks, kurš nevēlas apgūt ceļu satiksmes noteikumus?
Pie tam iegūtās zināšanas noderēs, ne tikai vadot transporta līdzekli uz ceļa, bet būs arī zināms savas drošības garants pie stūres.
—Bieži saka, ka liela daļa autoskolā iegūto zināšanu autovadītājs tā arī neizmanto? Vai tā ir?
—Nezinu, kas tā saka. Tas, ka daži ceļu satiksmes noteikumu punkti varētu būt nevajadzīgi, liekas tikai cilvēkiem, kuri vēl vai nu mācās, vai tikko sēdušies pie stūres. Dzīve ir neprognozējama. Nekad nezinu, kur un kad kas notiks. Tāpat arī autovadītājs nekad nevar paredzēt, kas viņu gaida aiz ceļa līkuma, nākamajā krustojumā vai ielā.
Kopā ar Andri esam jau smējušies, ka liela daļa audzēkņu, kuri sāk mācīties skolā, apgalvo: tālāk par kapiem, vasarnīcu nekur nebraukšot. Taču pēc kāda laika skaties — jau joņo pa Rīgu kā lielie. Esmu pārliecināta, ka Ceļu satiksmes noteikumi tomēr ir jāzina. Pie tam ir jāseko arī izmaiņām tajos, jo visiem labi zināms, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības.
—Kā pati kā autovadītāja vērtējat situāciju uz ceļiem Ludzā un citviet?
— Diemžēl nākas secināt, ka lielākā daļa autovadītāju tomēr neievēro noteikumus. Paradoksāla situācija: visi mācīti, visi zina, kā pareizi jābrauc, bet savas zināšanas cilvēki atstāj mājās aizkrāsnē un brauc tā, kā kuram ienāk prātā.
Kādi visbiežākie pārkāpumi? Ātruma pārsniegšana, distances neievērošana, pagriezienu rādītāju nelietošana. Nezinu, vai visu vainu par pārkāpumiem varētu uzvelt steidzīgajam dzīves ritmam, kad laika nav, bet jāpaspēj. Īpaši šāda situācija jūtama galvaspilsētā. Tā vien šķiet, ka visi autovadītāji ir nogaidījuši līdz pēdējai minūtei, visi kavē un briesmīgi steidzas.
Diemžēl daudzi šoferi jau ir pieraduši braukt agresīvi, riskējot. Bieži vien no tā cieš gan paši riskētāji, gan citi satiksmes dalībnieki.
Ko darīt? Nezinu. Jāmainās cilvēku domāšanai, jo sodu palielināšana par pārkāpumiem nav devusi vēlamo rezultātu.
—Cik maldīgs vai patiess ir uzskats, ka sieviete pie stūres ir nepraša vai potenciāli bīstama būtne?
—Sāksim ar to, ka autoskolā katrā grupā ir ap 40 cilvēku un vidēji 10 no tiem ir daiļā dzimuma pārstāves. Nevaru apgalvot, ka dzimumam mācībās ir ļoti liela nozīmē. Cilvēki vienkārši vai nu vēlas mācīties, vai arī nevēlas. Protams, sievietes dažreiz varbūt ir uzcītīgākas, kārtīgākas, veicot pierakstus, un arī atbildīgākas. Ja viņas ir izlēmušas, ka jāmācās, tad tiešām to arī dara no sirds. Ar jauniešiem un jaunietēm ir nedaudz savādāk. Viņi vēl nav tā pa īstam sapratuši, ka šīs ir maksas apmācības. Visbiežāk nauda tām nāk no vecāku maciņiem, varbūt tāpēc dažreiz gadās arī, ka jaunieši nenovērtē to, kas viņiem tiek dots.
Taču kopumā redzēt sievietes un jaunietes pie stūres jau ir kļuvis par ikdienu, un nevienu jau neizbrīnīs ne blondīne, ne brunete, kura droši vada savu automašīnu citu mašīnu plūsmā.
Man šķiet, ka stereotips par sievieti pie stūres drīz vien izzudīs pats no sevis.