ZUZANNA — VIENA NO STIPRĀS KONDRĀTU ĢIMENES
Bija septembra sākums. Zuzannai Sjakstei Isnaudas pagasta Rauzos tuvojās 85. dzimšanas diena. Zinot to, cik interesanta ir bijusi viņa dzīve, kādu vakaru braucām uz Rauziem, lai veidotu jubilejas interviju. Saruna izvērtās gara un daudzpusīga: gan ar skaļiem smiekliem, gan ar skumjām atmiņu asarām par bijušo. Nākamajā dienā pēkšņi nomira Zuzannas znots, un man uzreiz atmiņā atausa iepriekšējā dienā dzirdētā Zuzannas atziņa: — Mājās vienmēr jābūt melnajam sēru tērpam, jo tu nekad nezini, kas var notikt.
Protams, tobrīd ne par kādu jubilejas svinēšanu un līdz ar to arī interviju avīzē nevarēja būt ne runas. Bet dzirdētais dzīvesstāsts ir interesants, tāpēc gribas pārstāstīt kaut vai atsevišķas epizodes.
Tēvs pirka zemi, lai būtu bērniem, bet ...
Zuzanna nāk no Kondrātu dzimtas. Viņas bērnības zeme ir Ražanova, kas tolaik bija Eversmuižas pagastā (tagad — Zvirgzdenes pagasts).
— Es piedzimu 1924.gada 12. septembrī un biju jau piektais bērns ģimenē. Kopā mammai mēs bijām 11 bērni, divi vecākie brālīši gan nomira agrā bērnībā, bet ģimene tāpat bija ļoti liela. Mēs ar māsu vienmēr raudājām, ka mums mazākie jāauklē, bet tāpēc jau no bērnības bijām atbildīgas par tuvākajiem un vienmēr savā starpā satikām ļoti draudzīgi. Tēvs bija mežsargs, un pēc pirmā kara mums bija tikai 9 hektāri zemes. Tētis bija arī labs dārznieks, audzēja un pārdeva ābolus. Viņam bija mērķis nodrošināt saviem bērniem pārticīgu nākotni. Tajā laikā galvenā vērtība bija iekopta zeme.1936. gadā tēvs izpirka 60 hektārus zemes. Ražanovas kungs Karnickis devās uz savu senču dzimteni Poliju, un mēs nopirkām arī viņa ēkas. Cik darba šai zemē vecāki ieguldījuši, cik vajadzēja strādāt, lai parādus par zemi atdotu! Tēvs, ļoti saimniecisks būdams, visām būvēm uzlika jaunus jumtus, visu sakopa. Par priekšzīmīgu saimniekošanu viņam piešķīra Trīszvaigžņu ordeni. Atceros, kā viņš visā apkārtnē pirmais sāka tomātus audzēt, daudz kas mūsu saimniecībā toreiz bija tāds, kas citur nebija. Mamma bija tikai 3 klases beigusi, bet labi rēķināja, bija ļoti apķērīga un arī racionāli visu izplānoja, prata tirgoties.
Vecāki vienmēr uzsvēra, ka bērniem vajag dot labu izglītību. Pamatu mums visiem deva Franapoles sešklasīgā skola. Tolaik visiem bērniem valstī vajadzēja mācīties līdz 16 gadu vecumam un pabeigt 6 klases. Atceros darbību mazpulkos, kas tolaik deva daudz iemaņu un iespēju redzēt, ko spēj citi.
Līdz 1940. gadam lielākā daļa parāda par zemi bija atdota. Tēvs bija gandarīts, ka savu galveno uzdevumu dzīvē ir izpildījis — bērnu nākotni nodrošinājis. Kādas bija vecāku sirdssāpes, kad jau četrdesmitajā gadā viņiem lielāko daļu zemes atņēma, bet vēlāk nācās atstāt arī mājas! Atceros, kā tolaik tēvs gandrīz katru dienu gāja uz baznīcu. Tagad saprotu, ka tā viņš centās rast mierinājumu par milzīgo pāridarījumu.
Bet atmiņas par bērnību man ir skaistas. Lai arī ganos vajadzēja iet, brālīšus auklēt, dārzā strādāt, tam visam pāri bija sirsnība, gudrība, kas valdīja mūsu ģimenē.
1941. gada 17. jūnijs un pēc tam
— Mēs ar māsām esam aizbraukušas uz Daugavpili, uz Latgales dziesmu un deju svētkiem. Māsa Ņina ir Rīgā, viņa uzaicināta uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta. No Rīgas viņa apsolījusi braukt pie mums uz Daugavpili. Stropu estrādē visi gaida prezidentu Ulmani. Prezidents neatbrauc. Atceros to dīvaino satraukuma pilno sajūtu, ka ir noticis kaut kas pavisam nelāgs. Viss svētku prieks zudis. Atpakaļceļā no Ludzas ejam kājām uz Rauziem pie vectēva, kur es tolaik jau dzīvoju. Pa Zilupes ceļu uz Ludzas pusi mums pretī cita pēc citas brauc neredzētas mašīnas. Kas notiek? — Zuzīt, krievi nāk iekšā, — māsa Ņina situācijā orientējas labāk. Tūlīt pēc tam no visām mājām savāca radioaparātus un aiznesa glabāšanā uz pagastnamu. Tā jau pirmajās dienās mūs atstāja bez informācijas.
1941. gadā izveda Ciblas skolas direktoru Valteru, Čodorānu dzirnavu īpašniekus Blaževičus, mūsu mātes brāli, slavenu Latgales agronomu Jāni. Viņš nomira Sibīrijā jau otrajā izsūtījuma gadā, bet viņu divgadīgais bērniņš neizturēja garo ceļu uz Sibīriju. Drīz sākās karš, ienāca vācieši, pareizāk, iebrauca ar motocikliem. Tā man viņi palikuši atmiņā.
Vēl Zuzannas atmiņā saglabājušies baiļu pilnie mirkļi, kad pāri Ražanovai 1944. gadā gāja frontes līnija. Tad visa ģimene slēpās lielajā pagrabā. Pāri lidoja šāviņi, tēvu pat viegli ievainoja.
Mirkļi virknējas garā dzīves notikumu virtenē... Viena epizode spilgtāka, cita blāvāka. Tas, kā tēvs ieskaitīts kulakos, kā pēdējiem spēkiem maksā visus milzīgos nodokļus, kā kara laikā armija paņēmusi savām vajadzībām četrus zirgus, kā ved lopiņus nodot kolhozā, kā 1949. gada pavasarī tēvs vairākus mēnešus nedzīvo mājās, lai nenokļūtu Sibīrijā, kā dažu gadu laikā tiek izputināts viss dzīves laikā sakrātais, kā jāaiziet no savām mājām.
Māsas dzīve — tālu no dzimtenes
Kara gadi. Māsa Ņina mācās Rīgā. Vēlāk — nekādu ziņu. Aizbraukusi uz Vāciju. Vai dzīva? Ilgu laiku neviens neko nezina. Kad beidzot pēc ilgiem gadiem Zuzanna saņem vēstuli un izrādās, ka viss kārtībā, māsas prieks ir neaprakstāms: — Raudāju no prieka — tomēr dzīva mana māsiņa! Izrādās, viņa Vācijā pabeigusi augstskolu, izmācījusies par zobārsti, apprecējusies un aizbraukusi uz Ameriku. Tur Eiropas diplomu neatzina, tāpēc mācījās no jauna, toties vēlāk savu dzīvi un karjeru bija nodrošinājusi.
1966. gads bija nozīmīgs ar to, ka Rīgas ostā ienāca pirmais kuģis, kas atveda ciemos uz dzimteni trimdas latviešus. Māsa atrakstīja. Brauc arī viņa. Būšot sarkanā cepurītē, pēc tās mēs viņu arī pazīšot. Uz Rīgu braucām ar bailēm. Nebijām droši, ka atgriezīsimies, tomēr māsu satikt gribējās ļoti. Nebijām taču redzējušies vairāk nekā 20 gadus. Arī mammu vedām uz Rīgu. Ostā bija milzīgs ļaužu pulks. Valdīja neaprakstāms satraukums. Kad pa trapu sāka kāpt atbraucēji, visi lūkojās pēc savējiem. Arī mēs skatījāmies, kur nāks mūsu sarkanā cepurīte. Satikšanās bija saviļņojoša, šķiet, ka raudāja visi, kas tai laikā ostmalā bija. Izbraukt no Rīgas nedrīkstēja: izstaigājām kopā Rīgas muzejus, parkus, Brāļu kapus. Tikai pēc daudziem gadiem māsa varēja atbraukt uz bērnības zemi. Katrs viņas apciemojums ir vesels notikums, kad sapulcējas visa radu saime.
Protams, Ņinas dzīve izvērtās pavisam citāda nekā Zuzannas mūžs. Ārsta darbs nodrošināja viņai tālajā Amerikā gan cilvēku cieņu, gan labu iztikšanu. Viņa varēja un var atļauties daudz vairāk, nekā brāļi un māsas dzimtenē.
Paļāvos uz Dievu, un viņš man palīdzēja
Zuzanna palika dzīvot sava vecātēva mājās, apprecējās, strādāja kolhoza fermā, kopa piemājas zemīti. Fermas ikdiena kolhozā nevienam nav īpaši jāpārstāsta. Romantikas tajā visai maz. Bet visos laikos Zuzanna ir paļāvusies uz Dievu. — Jo vairāk Dievu lūdz, jo vairāk viņš palīdz. Par to esmu dzīvē daudzkārt pārliecinājusies, — tā uzskata Zuzanna. — Nebiju vairs nekāda jauniņā, kad beidzot pieteicās bērniņš. Ļoti baidījos, lai tikai viss būtu labi. Var teikt, ka, gaidībās staigājot, lūdzos visu laiku. Tā man piedzima Juanna — mana vienīgā meita. Viņa neaizbrauca nekur pasaulē, dzīvo mājās, pabeidza augstskolu un strādā par skolotāju. Var teikt, ka viņa ir piepildījusi sava vectēva cerības. Man ir divi mazdēli, kuri prot saimniekot un kuriem tagad pēkšņi uzgūlusi atbildība arī par palīdzību mātei. Žēl, ka mazdēlam mūsu valstī neatrodas darbs pat pēc Tehniskās Universitātes beigšanas.
Esmu dzīvojusi pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un tagad. Atšķirība ir milzīga. Toreiz Latvijas bagātība bija Latvijas lauki. Šķiet, ka nekas no bijušā vairs atgriezties nevar.
Dzīve pagājusi tik ātri, ka nevar pat aptvert: tik daudz kas noticis, mainījies. Vai tiešām tas viss ir bijis ar mani?
No visas mūsu lielās dzimtas esam palikušas piecas māsas un viens brālis. Visi satiekamies tikai lielos svētkos vai bēdās, bet vienmēr zinām: ja vajadzēs, savējie palīdzēs, kā spēs. Dzimtajā Ražanovā nav neviena no mūsu ģimenes. Pirms dažiem gadiem, kad tur biju, lūkojos uz kādreiz tik tuvajām vietām it kā no malas: tā kā savējās un tai pašā laikā — pavisam citas...
Ja jūs ieinteresēja Kondrātu dzimtas likteņstāsta epizodes, plašāk jūs varat par viņiem izlasīt grāmatas Ciblas novads otrajā daļā. Tā ir lappuse no mūsu vēstures.
Vanda ŽULINA