VESELĪBAS STIPRINĀŠANA PĒC INESES ZIŅĢĪTES METODĒM
Kad Grāmatu svētkos Pušmucovā uzstājās Inese Ziņģīte, aktīvā un slaidā pensionāre, un demonstrēja savu lielisko fizisko formu, zāle bija skatītāju pilna. Ļoti daudzi ir lasījuši un dzirdējuši par viņas veselības brīnumformulu — rīvēšanās un rāpošana —, kas patiesībā ir tā pati organisma norūdīšana un vingrošana vien ir, un tobrīd apņēmās, ka paši arī tā darīs. Bet dzīvē retajam izdodas piespiest sevi regulāri vingrot un norūdīties. Iedvesmai piedāvājam triju mūsu pensionāru pieredzi.
Žēl, ka nesāku daudz ātrāk
Lidijai ir 70 gadu, viņa ir pensionāre, dzīvo laukos un pēdējā laikā sākusi regulāri nodarboties ar vingrošanu un organisma norūdīšanu.
— Pa mūžu salasītas visādas kaites. Savulaik, kad bija jāstrādā un bērni jāaudzina, par veselības saudzēšanu nebija laika padomāt. Ja sākās kāds slimības saasinājums, tad gan bija vai nu slimnīcā jāpaguļ, vai uz sanatoriju jāaizbrauc, bet pārējā laikā iztiku, kā nu bija. Tā jau dzīvoja lielākā daļa. Regulāras norūdīšanās procedūras vai vingrošana šķita lieka greznība: laika taču nav un fiziski tāpat ikdienā ir liela slodze.
Pēdējos gados arvien vairāk sāka sāpēt locītavas, kājas, mugura, bieži reiba un sāpēja galva, šad tad mocījos ar bezmiegu. Neesmu vienīgā, kas tā jūtas, vecums taču neglābjami tuvojas, un tās visas ir gandrīz neizbēgamas kaites. Lietoju ārstu izrakstītos medikamentus, arī zāļu tējas, strādāju dārzā un mājās, lasīju, nodarbojos ar rokdarbiem. Ikdienišķa un ierasta pensionāra dzīve.
Pirms diviem gadiem meita atveda grāmatu par Ineses Ziņģītes pieredzi asinsrites uzlabošanā un mugurkaula stiprināšanā: — Izlasi un sāc darīt ko līdzīgu! Ziņģīte ir tava vienaudze.
Izlasīju ar aizrautību. Mani patiešām iedvesmoja šīs sievietes fenomens, kā viņa ar milzīgu gribasspēku, tikai rīvējoties, norūdoties un rāpojot, spēja piecelties pēc paralīzes, kad neviens neticēja, ka tas iespējams, kā arī tagad, pieklājīgā vecumā, ir saglabājusi teicamu fizisko formu. Izlēmu, ka arī es vingrošu. Sāku pavasarī. Lai neizjauktu ierasto dienas ritmu, ceļos pusstundu pirms ierastā laika. Pašlaik ir jau izstrādājusies noteikta kārtība, kādā vingroju. Vēl gultā pagrozu kāju pēdas, tā iedarbinu potītes locītavu. Apsēžos uz gultas malas un paloku galvu uz visām pusēm, tagad varu jau arī galvu apļot. Pavasarī un vasarā uzreiz eju ārā. Ja neviena sveša nav, pilnīgi bez drēbēm vai peldkostīmā. Izvingrojos, sākot no rokām un plecu daļas līdz pat kājām, pastiepjos, nostājos bezdelīgas pozā un tamlīdzīgi. Nekādu īpašo vingrojumu man nav. Vingroju minūtes 15, tad siltajos gadalaikos eju pie dīķa nevis pa taciņu, bet pa rasoto zāli. Kājas nesalst, taisni otrādi, it kā svilst. Samērcēju dīķī linu dvieli un kārtīgi norīvēju visu ķermeni. Tad varu doties mājās un spirgta, labā noskaņojumā sākt dienu. Ārā vingroju, līdz temperatūra vēl ir augstāka par plus desmit. Rudenī un ziemā vingroju mājās, ja nav tik auksti kā pašlaik, tad — pie atvērta loga.
Ziemā nerīvējos ar mitru dvieli, bet masējos ar kādreiz agrāk sapirktajiem koka rullīšu masažieriem, kas līdz šim tā arī stāvēja skapī neizmantoti. Neesmu izlaidusi nevienu rītu.
Vai ir rezultāti? Protams, nav notikuši kādi izcili brīnumi, nepieciešamākos medikamentus turpinu lietot, bet tiešām jūtos daudz labāk, jo asinsrite ir uzlabojusies. Galva vairs nereibst, naktīs atkal varu gulēt, tik viegli vairs nesaaukstējos, varu vieglāk locīties. Ir normalizējusies sirdsdarbība.
Uzlabojumi nāca pakāpeniski. Esmu pārliecināta, ka rezultāti būtu labāki, ja šīs procedūras būtu sākusi agrāk: tam nevajag daudz laika. Esmu domājusi arī par rāpošanu, bet istaba tam šķiet par mazu.
Augstāk vērtēju zāļu tēju iedarbību. Salasu tās arī pati, bet, ja vajadzīgas kombinētās, tad labāk nopērku aptiekā. Piemēram, kuņģa tējas man palīdz labāk nekā zāles, kas samazina skābes saturu. Varbūt tējai katrreiz nav tāds tūlīt jūtams efekts, tas rodas pakāpeniski, bet ir.
Paldies Inesei Ziņģītei par iedvesmu mainīt savu dzīves veidu!
Protams, es nedaru visu precīzi tā, kā dara Ziņģīte, izmantoju tikai nelielu daļu no viņas metodēm, bet rezultāts ir tāpat.
Vajag neatlaidību un gribasspēku
Arī Annai jau ir ap 70, kaut gan nezinātājs viņai dotu gadus piecus sešus mazāk. Anna vienmēr ir bijusi aktīvā dzīves veida piekritēja un iespēju robežās ar fizkultūru, tostarp rīta vingrošanu, nodarbojas jau gadiem ilgi. Anna izmanto vingrinājumu kompleksu, kur akcents ir likts tieši uz locītavu nostiprināšanu. To viņai ieteicis fizioterapeits.
Anna ik rītu vingro apmēram pusstundu. Tā kā viņa ir pilsētniece, tad gribot negribot rīta rosme notiek istabā. Pēc Ziņģītes grāmatas izlasīšanas Anna vingrošanas procedūru papildināja ar norīvēšanos, ko viņa veic precīzi pēc Ziņģītes ieteiktās shēmas: kājas ir bļodā ar siltu ūdeni, bet rīvēšanās notiek ar sausu salocītu frotē dvieli, sākot no skausta un turpinot uz leju. Sākumā ir jāpiedomā par katru nākamo kustību, bet vēlāk process jau notiek gluži automātiski un arī aizņem apmēram pusstundu.
Jā, varu pilnīgi droši apgalvot: jūtos mundrāka, dienu sāku labā garastāvoklī, vieglāk kustos un esmu arī lokanāka. Tas ir pašsaprotami, jo rīvējoties es uzlaboju asinsriti, kas baro visu organismu. Lietoju nepieciešamākās zāles, bet nekad īpaši ar tām neesmu aizrāvusies. Atzīstu zāļu tējas, taču gadās, ka ir slinkums tās sagatavot pēc pareizās tehnoloģijas, bet tas ir jāievēro. Ja tējai jānostāvas 45 minūtes, tad tas ir arī jāievēro.
Vingrošana un rīvēšanās ir visiem pieejamas procedūras, kas neprasa līdzekļus, bet gribasspēku un neatlaidību gan.
Ar lielu slodzi sākt nedrīkst
Valentīna nesen pārkāpa astoņdesmit gadu slieksni. Vienmēr fiziski daudz strādājusi, braukusi ar velosipēdu, viņa arī tagad grib dzīvot aktīvi. Noklausījusies radioraidījumu, kurā Inese Ziņģīte propagandēja rāpošanu, viņa nolēma, ka sāks to darīt. Pirmajās dienās esot jārāpo piecas minūtes. Valentīna to arī darīja pēc labākās sirdsapziņas, turot galvu uz augšu tik centīgi, ka sastiepa kaklu.
Rāpošanu nācās pārtraukt. Arī iepriekš, sākot citu vingrojumu kompleksu, Valentīna jau pirmajā reizē centās panākt maksimālo efektu. Tagad viņa pārliecinājusies, ka visas jaunās aktivitātes jāsāk piesardzīgi, pamazām pārbaudot, vai organismam tas der.
Ineses Ziņģītes grāmatas noslēgumā ir profesionālas ārstes Ilzes Hāzneres komentārs, kurā viņa atzinīgi izsakās par rīvēšanās un rāpošanas procedūrām un nesaskata tajās kādas pretrunas ar klasisko medicīnu.
Viņa uzsver, ka tās neaizstāj zāles un ķirurģisku ārstēšanu, ka tas nav nekāds brīnumlīdzeklis, tomēr ļoti daudzos gadījumos pašsajūtu uzlabo. Izkustēties vajag, un katrs var atrast veidu, kā to darīt.
Vanda ŽULINA