BITENIEKI MAZĀK SLIMO
— Ja daru kādu darbu, pieķeros tam pa īstam, — par biškopību saka atvaļinātais Kārsavas policijas iecirkņa priekšnieks Anatolijs ZEIĻUKS.
Interese par biškopību viņam radās jau skolas gados, kad draugs uzdāvināja biškopības rokasgrāmatu. Tikai deviņdesmitajos gados viņš esot pamēģinājis šo nodarbošanos, bet aizņemtības dēļ atlicis uz vēlāku laiku.
Un šis laiks pienāca 2004. gadā, kad viņš aizgāja pensijā un kaimiņš piedāvāja divus spietus. Pašlaik viņam ir 14 saimes — diezgan daudz, lai pieēstos medu paši un pacienātu visus draugus un ciemiņus, bet pārdod tikai tad, ja kāds paprasa, pats pircējus nemeklē.
— Bišu inventārs ir dārgs, arī piebarošana prasa naudu, tāpēc medu pārdodu, lai kaut cik atmaksātos izdevumi, — viņš saka.
Mieram un veselībai
— Laikam arī veselības saglabāšanas nolūkos pieķēros šim darbam, jo bitenieki dzīvo veselīgāk. Viņi lieto bišu produktus, kā arī gribot negribot ik pa laikam tiek sadzelti. Katru šādu dzēlienu uztveru kā veselības poti, — smejas Zeiļuka kungs. — Bet vislielāko mieru un veselības devu sniedz pašas bitītes, kad tās vēroju darbā vai dejā. Dienesta laikā biju pastāvīgā sasprindzinājumā un stresā, bet tagad, pateicoties bitēm, esmu atpūties.
Literatūrā raksta, ka bitenieki neslimo ar reimatismu un podagru. Pastāv pat vesela dziedniecības nozare — apiterapija jeb bišu produktu izmantošana veselības saglabāšanā un ārstēšanā.
Anatolijs Zeiļuks atzīst, ka pats uzturā un ārstniecībā lieto gandrīz visus bišu produktus: medu visur cukura vietā, propolisu, kas izšķīdināts šņabī, lieto gan iekšķīgi (kad sāp kakls vai iekaisuši bronhi), gan ārīgi pie visām brūcēm. Ziedputekšņus ēst nav lielas jēgas, jo organisms uzņem tikai 25% no to vērtības, bet bišu maizi apgūst pilnībā.
Bišu sabiedrībā valda īsta demokrātija
— Sākumā biškopība man likās vienkārša lieta, bet, piedaloties mācībās un kursos, meklējot informāciju žurnālos un internetā, sapratu, ka zinu maz. Krievu interneta mājas lapās ir daudz vērtīgas informācijas par biškopību. Izlasījis vēroju savas bitītes, vai ir tā, kā raksta. Tā pamazām sāku ievērot daudzas jo daudzas lietas. Vecais bitenieks Jānis Laganovskis reiz teica, ka viņš, pieejot pie stropa, saprot, kas bitēm vajadzīgs. Arī es jau pa druskai sāku saprast. Nesen, kad izņēmu nedaudz medus, pie kāda stropa dzirdēju ļoti žēlabainu dziesmu. Tas nozīmē, ka nav bišu mātes, nebūs ģimenes pieauguma.
Vispār stropā valda īsta demokrātija, to zina katrs bitenieks. Viena bitīte neko nevar izdomāt, tās izdomā un pieņem lēmumus kolektīvi. Ko viņas kurā brīdī izdomās, — grūti paredzēt. Vinnijam Pūkam bija simtprocentīga taisnība, kad viņš teica: — Ar bitēm nekad neko nevar zināt.
Ja bitēm māte nepatīk, piemēram, sākusi slikti dēt, tās izdomā, kā no viņas tikt vaļā. Piemēram, apgrauž spārnus un aicina spietot — tikusi no stropa ārā, bišu māte nokrīt zemē, un viss. Pirms tam viņai gan liek iedēt vietnieces, no kurām viena stāsies viņas vietā.
Bites interesanti reaģē uz skaņām. Mūsu, cilvēku, balsis tās, iespējams, nedzird, bet uz atsevišķiem trokšņiem reaģē. Piemēram, kad izdzirdēja parastās izkapts švīkstoņu, sāka nervozēt un griezties man apkārt, bet, kad pļāvu ar trimmeri, nepievērsa uzmanību. Tāpat reaģē uz smakām. Man liekas, ka ļoti spēcīgas smaržas tām nepatīk. Pie stropa neviens bitenieks neiet sasvīdis vai paģirains, jo bites to saodīs un protestēs.
Saziņas valoda — deja. Katru rītu daži izlūki dodas noskaidrot, kur šodien var ievākt medu, tad atlido pie stropa un ar deju parāda virzienu, attālumu (nevis kilometros, bet laikā, cik ilgi jālido). Esmu redzējis, kā bites sazinās ar deju pirms spietošanas, bet ir zinātnieki, kas to sīki pētījuši.
Spietošanas iemesli var būt dažādi, bet viens no tiem — nav darba. Ir periods maija beigās — jūnija sākumā, kad vairums augu pārziedējuši un bitēm nav darba. Tad tās sāk niķoties. Bet bitenieki var apkarot spietošanu ar dažādiem paņēmieniem.
Prognozes medus pircējiem
— Šogad medus pienesums būs neliels, jo karstā laikā ziedi slikti izdala nektāru. Es arī redzu, ka bitītēm maz darba, viņas stropos atgriežas bez pierastās nastiņas. Ja būtu labs ienesums, drava rūktu kā reaktīvā lidmašīna, bet šobrīd dzird tikai vāju dūkšanu. Arī tad, kad bija lietavas, augi ziedēja, bet nektāra nebija.
Iespējams, veikalos parādīsies medus no dienvidu zemēm, bet tas ir mazvērtīgāks. Jo tālāk valsts atrodas uz ziemeļiem, jo vērtīgāks jeb aktīvāks ir tās bišu medus (aktivitāti parāda diastāzes skaitlis, ko var izmērīt laboratoriski), jo mūsu augiem ir īss veģetācijas periods, bet ziedēšanas laikā tiem ir augsta bioloģiskā aktivitāte.
Bieži pircēji tiek maldināti ar tā saucamo monofloro medu (vienziedu medus), piemēram, liepziedu. Vai tad bitenieks var norādīt bitītēm, kur kurā dienā medus jāvāc? Un vispār liepa sāk ražot nektāru tikai no kādiem 40 gadiem un tikai reizi 4 — 5 gados. Zied, bet nektāra nav. Tīram liepziedu medum jāsmaržo pēc jodoforma, pēc zālēm. Viršu medus gan iespējams, ja bites izved viršu ganībās. Turklāt viršu medus ir biezāks, ar sviedi to nevar izsviest, tikai izspiest. Lūk, tas tad ir viršu medus.
— Manas bitītes pašas izlemj, kur vākt nektāru, — smejas bitenieks. Viņš necenšas appļaut pat zāli mājas apkārtnē: gārsa, usnes, ugunspuķes, bišu amoliņš, pat latvānis ir labas ganības bitītēm.
Reabilitēt papeles!
Anatolijs Zeiļuks saka, ka cenšas možumu un veselību uzturēt tikai ar dabas dotām veltēm.
— Daudziem nepatīk papeles, bet es gribu daudz laba par tām pateikt. Pirmkārt, iestādītas ceļu tuvumā, tās regulāri attīra gaisu — visi putekļi pielīp pie papeļu lapām, lietus tās noskalo, un tās atkal tīra gaisu. Savukārt šņabja uzlējums ar papeļu pumpuriem ir spēcīgs ārstniecisks līdzeklis dažādu ādas slimību, brūču dziedēšanā, arī iekšķīgi lietojams. Papeles pumpuru novārījumus izmanto kā pretiekaisumu, mīkstinošus un sāpes remdējošus līdzekļus. Tie pazemina arī temperatūru. Uz papeļu pumpuru bāzes pagatavotos novārījumus lieto kā kompreses locekļu reimatisma un podagras gadījumos, — saka Zeiļuka kungs.
Viņam ir interesants viedoklis par pienu.
— Es pēdējos gados nevaru dzert pienu. No piena produktiem man der tikai biezpiens. Man liekas, ka dabā tā iekārtots, ka piens domāts kā dzīvības uzturētājs dzīvnieku un cilvēku mazuļiem dzīves iesākumā. Vēlāk mūsu organismi pielāgojas cita veida pārtikai, tāpēc daudziem cilvēkiem pusmūžā organisms pienu vairs nepārstrādā, — saka A. Zeiļuks.
Tādas mums iznāca sarunas — ne jau par medus biznesu, cenām un bišu slimībām (kaut gan drusku arī par to), bet vairāk — par ieklausīšanos sevī, bitēs un dabā kopumā. Un, protams, tikām pacienāti ar tikko sviestu medu, rītā slauktu pienu un pašceptu baltmaizi.
Dzintra BATŅA'
Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2010.g.27.jūlijā. Tekstu pārpublicējos un citādi izmantojot – atsauce obligāta.