DESMIT NEDĒĻAS ĀRLIETU MINISTRA KRĒSLĀ

18. jūnijā Rīgā noslēdzās jauniešu Ministru kabineta projekts. Desmit nedēļas jaunizveidotais jauniešu Ministru kabinets darbojās paralēli valdībai, iepazina tās reālo darbu, ik nedēļas pulcējās savās MK sēdēs, pētīja ministru darba lauku, izteica savus priekšlikumus, tikās ar ministriju darbiniekiem, nevalstiskajām organizācijām, formulēja un plašsaziņas līdzekļos publiskoja savus viedokļus par aktualitātēm. Tie, kuri seko notikumiem valstī, būs pamanījuši, ka jauniešu MK Ārlietu ministra postenī strādāja jaunietis no Ludzas puses, LPĢ absolvents Mārtiņš Trons. Šo desmit nedēļu laikā viņš vairākkārt ir uzstājies radio, televīzijā, viņa skatījumu uz notikumiem latvijā var iepazīt internetvietnē diena.lv sadaļā sabiedrība.

Piedāvājam jums sarunu ar Mārtiņu. Uzdevām viņam jautājumus ne tikai par projekta ieguvumiem, bet par to, kā viņš vērtē politiskos procesus valstī.

Mārtiņam ir 23 gadi, viņš tikko ieguvis  bakalaura grādu Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes politikas zinātnes programmā. Pusgadu studentu apmaiņas projektā Mārtiņš studējis politikas zinātni Reinas Frīdriha Vilhelmauniversitātē  Bonnā, Vācijā.

Kādā no Mārtiņa komentāriem lasām: -- Mūsu Latvijas situācijai acīmredzami atbilst pirmais naudas dinamikas likums -- Negaidītai finansiālai veiksmei seko tāda paša lieluma negaidīti izdevumi. To tagad arī piedzīvojam. Bet latvieši pēdējo 700 gadu laikā ir pārdzīvojuši karus, mēri, visas iespējamās krīzes, stagnācijas, inflācijas, devalcvācijas... Tāpēc es ļoti ceru, ka joks par to, ka pēdējam latvietim Rīgas lidostā nav jāaizmirst izlēgt gaisma, tā arī paliks tikai joks. Šie vārdi ļauj mums spriest, ka Mārtiņš tomēr ir optimists.

-- Kā tev izdevās iesaistīties tik vērienīgā projektā?

-- Ar latgaliešu mazvērtības kopleksu nesirgstu, dzīves skola ir izmācījusi, tāpēc interesantas iespējas izmantoju. Pavasarī biju tikko atbraucis no studijām Vācijā,  jāraksta bakalaura darbs, paralēli vēlējos iesaistīties kādās aktivitātēs, lai tiektos uz izaugsmi. Jauniešu lapās internetā bija ziņa, ka var pieteikties tādam projektam. To arī izdarīju. Pieteikumā rakstīju, ka vēlos strādāt premjera amatā. Atzīmēju arī vairākas sfēras, kurās varētu būt ministrs, tostarp arī ārlietas. Pieteicās 102 jaunieši, sākās atlase, pārrunas. Rezultātā palikām 17. Uz premjera krēslu kandidējām divi: es un mans universitātes studiju biedrs. Vēlēšanās ar vienas balss pārsvaru uzvarēja kolēģis, bet es ieņēmu ārlietu ministra krēslu.

-- Cik daudz jūsu ministru kabineta darbība bija lietišķa spēle, cik -- nopietna darbošanās?

-- Tas bija pat nopietnāk, nekā sākumā šķita. Žēl, ka projekts iegadījās saspringtajā finanšu krīzes laikā. Piemēram, ārlietu ministram bija daudz neplānotu vizīšu, sarunu, tikšanos, nebija laika pievērsties mūsu projektam. Šai ministrijā darbs tomēr ir īpašs. Tāpat kā

Aizsardzības ministrijā te vairāk slepenības.  Tomēr politiķu ikdienu, darbu ministrijā no tā saucamās kreisās puses varējām izbaudīt papilnam. Nekādā citā veidā man, studentam, nebūtu iespēju vairāk kā divus mēnešus tik tieši iepazīt šo darbu. Viss notika pa īstam. Bija īsa, koncentrēta apmācība trīs dienu garumā. Paši sastādījām savu valdības deklarāciju, paši pēc tam varējām novērtēt savas kļūdas. Jau projekta mērķis bija visai nopietns -- ieinteresēt jauniešus par darbību politisko partiju jaunatnes organizācijās, nevalstiskajās organizācijās, uzklausīt jauno viedokli, pieņemt mūsu ierosinājumus, lai atrastu iespējamos risinājumus ministriju darba uzlabošanā.

-- Vai pēc šī projekta neradās vēlme pašam iet aktīvajā politikā? Atbilstoša izglītība taču ir jau iegūta.

-- Nē, lai darbotos aktīvajā politikā, esmu par zaļu. Ar teoriju vien nepietiek, jāuzkrāj arī dzīves pieredze. Ir bijuši piedāvājumi iesaistīties dažās partijās, bet pagaidām neesmu tos izmantojis. Nesteigšos.

Mums, jaunai demokrātiskai valstij, nav gadsimtiem ilgas politiskās pieredzes, tāpēc arī  tik nelielā valstī darbojas 60 -- 70 partijas. Daudzas -- ar ļoti līdzīgiem mērķiem, bet vienoties nespēj tikai tāpēc, ka partiju vadītājiem jārealizē savas ambīcijas. Partiju lielais skaits apliecina arī mūsu sabiedrības sašķeltību: gan valodas, gan uzskatu, gan materiālā nodrošinājuma ziņā. Šis periods mūsu valstij jāizdzīvo.

Par politiku runā daudz, bet spriedelējumi bieži vien ir aplami. Tas attiecas ne tikai uz vienkāršiem cilvēkiem, bet arī uz pašiem politiķiem, kas mēdz mētāties ar populistiskiem saukļiem, īpaši pirmsvēlēšanu periodā. Nevaru to mierīgi klausīties. Kā var pirms Eiroparlamenta vēlēšanām solīt, ka panāks lielākus Eiropas Savienības maksājumus lauksaimniekiem, ja skaidri zināms, ka līdz 2013. gadam tur neko nav iespējams mainīt? Runāt prot daudzi, izdarīt -- retais.

-- Politiķi nav godīgi, viņi ir korumpēti. Tā domā, šķiet, lielākā daļa mūsu sabiedrības. Kā tas izskatās, iepazīstot viņus tuvāk?

-- Ar šo apgalvojumu ir tā, ka tas ir ļoti vispārīgs. Nu nav visi tur tikai savtīgu interešu bīdītāji. Liela daļa cilvēku atnāk ar domu, ka strādās sabiedrības labā. nav noslēpums, ka valstī pastāv spēcīgi ekonomiskie grupējumi, un daļa partiju bieži vien lobē to intereses. Un lobēšana, kas Rietumu pasaulē nemaz netiek uzskatīta par ko īpaši sliktu, pie mums izpaužas visai neglītā veidā. Ja paseko likumu pieņemšanai, tad ļoti ātri ir skaidrs, kā tie, kas ir pie varas, bīda kādas noteiktas grupas projektus. Piemēram 8. Saeimas laikā ļoti nozīmīgi bija pieņemt Ostu likumu. Vienkāršotā veidā varianti bija divi: vai ostas nodot pašvaldībām, vai atstāt valstij. Acīmredzami bija, kā Ventspils bīdīja sev izdevīgo pašvaldības variantu, ar kādiem paņēmieniem tika kavēta Rīgas ostas attīstība. Vienmēr var atrast, kā to likumīgi izdarīt. Piemēram, atklāt kādu aizsargājamu putnu vai aļģu sugu ostas teritorijā vai apkārtnē.

Ļoti interesants ir koalīciju veidošanas process Saeimā. lai to izveidotu, var notikt pat strukturāli pārveidojumi valsts pārvaldē. Koalīcijas partneriem nav ministru krēslu, ko piedāvāt, nevar vienoties par amatu sadali? Lūdzu, veidosim jaunu ministriju. Ja ne ministriju, tad īpašu uzdevumu sekretariātu. Iepriekšējā Eināra Repšes valdīšanas laikā arī tika izveidotas divas jaunas ministrijas, trīs īpašo uzdevumu sekretariāti, premjera biedra postenis. Domāju, ka daudzi tagad lieliski atceras vienas otras partijas ppriekšvēlēšanu reklāmas rullīšus par nelietīgajiem pīrādziņu ēdājiem. Labrīt! Paši jau taču pirms kāda laika bijāt šo sistēmu uzaudzējuši. Jā, protams, varbūt arī politiskā spiediena rezultātā.  Tas, ar ko valdība tagad cīnās, domājot par ministriju apvienošanu, sekretariātu darba pārtraukšanu, savulaik ir pašu radīts. Starp citu, tolaik  arī svF teorētiiķi pret to neiebilda. Žēl tikai, ka bez darba paliek arī labi speciālisti, profesionāļi, kas šais iestādēs strādā. Viņi ieguva vajadzīgo izglītību, izturēja konkursu. Kāds no bijušajiem valdības vadītājiem neformālā tikšanās reizē arī atzina, ka deviņdesmito gadu sākumā SVF speciālisti Latvijas pusei pārmeta valsts pārvaldes aparāta...

-- Ko tu domā par strukturālajām reformām, kas kā bieds karājas virs valsts?

-- Mums jāatzīst, ka nav normāla tāda situācija, ka valstī katrs sestais nodarbinātais strādā valsts iestādē. Pie mums tā bija.

Pašvaldības reformēt vajadzēja jau 90. gados. Tagad nevajadzētu skaitīt, cik naudas valsts nelietderīgi izlietojusi reformas gatavošanas laikā. Jo ilgāk šo procesu vilka, jo sāpīgāks ir iznākums, bet tolaik neviens negribēja uzņemties politisko atbildību par nepopulāru lēmumu. Tagad tas tāpat jādara. Jāatzīst, ka esam atļāvušies to, ko neatļāvās pat bagātas valstis. Ja gribēja saglabāt mazās skolas, varbūt bija jāmeklē lētāks finansēšanas modelis. Protams, sabiedrību it kā spārnoja apgalvojums, ka mūs gaida 7 treknie gadi, bet tas bija mānīgs. Satīriski runājot, labi, ja sanāca kādi 2 -- 3 treknie gadi. arī bijušais premjers Aigars Kalvītis izteicās, ka neviens jau nenojauta, ka tā var sanākt, kā ir pašlaik. kas ir vainīgs, nezinu. Cilvēkus jau nevar vainot par to, ka viņi gribēja dzīvot skaisti.

-- Tu minēji Eiroparlamenta deputātu vēlēšanas. Mūsu vēlētāji par tām interesējās maz. Arī es uzskatu, ka tās dažas  balsis starp simtiem citu neko nenoteiks. Iznāk, ka arī tur naudu izšķērdējam.

-- Ja runā par naudu, tad izdevumi tiešām ir lieli. Valstij viens Eiroparlamenta deputāts, ieskaitot viņa biroja darbu, izmaksā mēnesī ap 14 tūkstoši latu. Nav maz. Tāpēc būtu arī jāprasa, lai deputāti regulāri pavēstī tautai, ko viņi ir darījuši. Sabiedrībai tiešām nav skaidrs, kādi ir ieguvumi un vai tādi vispār ir. Tur tiešām ir grūti ko panākt, bet, ja vēlas, to var izdarīt. Patīk kādam vai nepatīk Tatjana Ždanoka, bet Eiroparlamentā viņa spēj aizstāvēt savu vēlētāju intereses, pievērš uzmanību viņasprāt svarīgām sava elektorāta problēmām visdažādākajos veidos. Ar sabiedrību deputāti diemžēl sāk runāt tikai pirms kārtējām vēlēšanām. Līdz ar to arī attieksme tāda.

-- Esi studējis politikas zinātnes. Grāds iegūts. Kļūt par profesionālu politiķi pagaidām netaisies. Ko tagad?

-- Pirmajā kursā iestājāmies 25. Pēc četriem gadiem diplomu ieguvām 7.  Tagad plānoju mācības turpināt. Neesmu izlēmis, vai studēšu šai pašā jomā maģistrantūrā vai arī izvēlēšos citu bakalaura programmu. Domāju, ka mūsu augstskolā iegūtā izglītība ir kvalitatīva, jo prasības -- stingras. Bet arī šajā augstskolā, kā jau daudzās augstākās izglītības iestādēs Latvijā, ir ļoti daudz problēmu.

-- Vai studiju laikā strādāji?

-- Nē, jo uzskatīju, ka mācības ir prioritāte. Ja bija brīvs laiks, braucu uz mājām palīdzēt zemnieku saimniecībā. Tā ir pietiekami liela un darba rokas vienmēr vajadzīgas. Domāju, ka tas ir viens no augstākās izglītības zemās kvalitātes cēloņiem, ka studenti, lai izdzīvotu, daudz strādā. Iznāk tā, ka viņi strādā un tad vēl kaut ko piemācās, nevis mācās un piestrādā. 

-- Kāda tev šķiet lauksaimniecības nākotne Latvijā?

-- Ēst cilvēki vienmēr gribēs, un produkti būs jāražo. Iedzīvotāju skaits pasaulē taču pieaug. Labāki vai sliktāki gadi, bet sava iztikšana būs, ja, protams, zemnieki nav iekrituši ar lielajiem kredītiem.

Latvijā problēmnozare tagad ir kļuvusi piensaimniecība. Piena pārstrādes rūpniecība daļēji iznīcināta. Tur mūsējo pašu vaina tai ziņā, ka cilvēki pārdeva savas piena kombinātu akcijas, zaudējot kontroli pār šiem uzņēmumiem. Otra nevajadzīgi sagrautā nozare ir cukurrūpniecība. Latvieši vispār ir naski uz pārdošanu, ļaujot īpašumus iegādāties ārzemniekiem. Šķiet, ka ir tikai nedaudzas valstis, kas ļāva ārzemniekiem izpirkt zemi. Latvija ir starp tām. Domāju, ka tā ir kļūda. Bet mūsu tautā ir tāda nelāga iezīme kā nenovīdība. Sak, labāk lai tiek svešiniekam, ne kaimiņam. Citādi tas vēl bagāts kļūs.

Mārtiņš vēl piebilst, ka pienācis laiks neskriet akli pakaļ visam rietumnieciskajam, nenoniecināt sevi un apzināties tās vērtības, kas mums ir, lai tauta straujajā globalizācijas procesā neizšķīstu. Viņš visur, kur iespējams, runā latgaliski un pārstāv jauno labi izglītoto latgaliešu paaudzi. Viņš varētu būt no tiem nākotnes politiķiem, kuri naudas un varas pārbaudījumus varētu izturēt. Jauniešu Ministru kabinetā viņš pretendēja uz premjera krēslu. nav izslēgts, ka pēc gadiem pieciem, desmit tas varētu arī notikt pa īstam.

Vanda Žulina