NENODARBOJATIES AR PAŠĀRSTĒŠANOS!
Ludzas rajona slimnīcas urologs Georgijs TOLORDAVA vēlējās pievērst mūsu lasītāju uzmanību vairākām saslimšanām, ar ko viņam ārsta praksē nākas sastapties visbiežāk.
— Jau gadu jūs strādājat Ludzas slimnīcā. Droši vien radies priekšstats par mūsu iedzīvotāju veselības stāvokli, vērtējot no sava, uroloģijas speciālista, redzespunkta. Kādas saslimšanas sastopamas visbiežāk?
— Veselības problēmu ir daudz. Ļoti izplatīta saslimšana ir akūts vai hronisks cistīts, ar ko visbiežāk slimo sievietes. Cistītu veicina saaukstēšanās, un ierasti sievietes cenšas pašas tikt galā ar šo problēmu, iedzerot kādu Furamaga vai Levomicetīna tableti. Uz kādu brīdi slimības ārējie simptomi pazūd, bet saslimšana pāriet hroniskā formā un atgādina par sevi ar sāpēm jostas apvidū, urīna nesaturēšanu. Tā šī saslimšana var pāriet pielonefrītā un cistalģijā (nieru iekaisums un sāpes urīnpūslī). Tāpēc neiesaku nodarboties ar pašārstēšanos. Par vīriešu kaitēm — hronisku prostatītu un prostatas adenomu (labdabīgu audzēju), kas parādās mūža otrajā pusē, plašsaziņas līdzekļos ir runāts vairāk. Tomēr vēlreiz atgādinu, ka tad, kad urinēšana naktī notiek regulāri reizes 3 — 5 pa nakti, jākonsultējas ar ārstu, jo slimība attīstās un pāriet sarežģītākās un smagākās formās. Pašiem jāseko urīna krāsai, vai tajā nav asiņu piejaukuma. Ja tā noticis, vizīti pie speciālista vairs nedrīkst atlikt, jāgriežas pie sava ģimenes ārsta vai urologa. Zēniem pusaudžiem ir novērojama sēklas kanāla vēnu varikozā paplašināšanās kreisajā pusē. Neārstēta šī kaite var novest pie smagām sekām — spermatoģenēzes traucējumiem (tas nozīmē, ka traucēta spermatozoīdu veidošanās), kas var novest pie neauglības un pat impotences. Vecākiem jāpievērš īpaša uzmanība dažiem zēniem, jo nereti novērojama fimoze — priekšādas sašaurinājums, kas neļauj atsegt dzimumlocekļa galviņu. Tas rada urinēšanas traucējumus, kad priekšādas maisā aizturas urīns. Tas turpmākajā dzīvē var būt nopietnu nieru slimību cēlonis. Gribu atgādināt zēnu vecākiem, lai pievērš uzmanību šai problēmai, un laicīgi vēršas pie ārsta. Ļoti daudziem cilvēkiem ir hipertonija (paaugstināts asinsspiediens), bet tās cēloņi ir dažādi, to skaitā var būt arī nieru kaites, piemēram, hronisks pielonefrīts, klejojošā niere, dažādas nieru anomālijas. Tās laicīgi jākonstatē un jāārstē. Pašlaik pacientiem nekur nav jābrauc, jo viss nepieciešamais minēto slimību ārstēšanai (gan konservatīvajai, gan operatīvajai) ir pieejams mūsu slimnīcā. Esmu bijis Maskavas, Itālijas, Spānijas un vēl citu valstu klīnikās, tāpēc varu droši apgalvot, ka mūsu slimnīca nav par tām sliktāka. Te tiešām ir visas iespējas diagnostikai un ārstēšanai. (Gribu izmantot izdevību un atzīmēt slimnīcas administrācijas un galvenā ārsta nopelnus visjaunākās un modernākās aparatūras sagādāšanā). — Esat jau iepazinis mūsu valsts veselības aizsardzības sistēmu. Kā jūs to vērtējat, salīdzinot ar situāciju Gruzijā? — Tas, kas medicīnas sistēmā Latvijā notiek pašlaik, Gruzijā ir noticis ap 2000. — 2002. gadu. Mēs esam piedzīvojuši visus tos pašus procesus, kas bijuši Latvijā: investīcijas medicīnā pazuda vai tika izmantotas citiem mērķiem, zēla korupcija visā valstī, arī medicīnā. Mūsu valstī pozitīvas izmaiņas sākās pēc prezidenta Saakašvili nākšanas pie varas. Veselības sistēmā ienāca apdrošināšanas kompānijas, kas kontrolēja un finansēja medicīnas sistēmu. Līdz ar ekonomikas attīstību samazinājās bezdarbs. Arī medicīnā ieplūda ārvalstu investīcijas. Samazinājās korupcija. Ir uzceltas jaunas slimnīcas, medicīnā ienāk jaunie speciālisti, kuri skolojušies ārvalstīs. Tas viss ļāva mums salīdzinoši viegli pārdzīvot medicīnas sistēmas reformu, kas ir līdzīga tai, kas tagad tiek realizēta Latvijā. Viss nenotiek uzreiz. Vajag vēl nedaudz pacietības, un arī Latvijā veselības aizsardzības joma nostabilizēsies. Neskatoties uz postošo karu, kas mūsu valstij tika uzspiests no ārvalstīm, Gruzija attīstās. Es ceru, ka Gruzija būs vienota un neatkarīga valsts NATO un Eiropas Savienības sastāvā. — Vai nenožēlojat, ka atbraucāt uz Latviju? — Nē, es nenožēloju, ka atbraucu uz Latviju un tieši uz Ludzu. Visspilgtākās emocijas man sagādāja satikšanās ar draugiem, ar kuriem biju kopā savu darba gaitu sākumā. Es ļoti vēlējos, lai mana ģimene iepazītu zemi, kurā es sāku savas ārsta gaitas. Diemžēl nesatiku daudzus savus draugus, kuri jau miruši: Pjotru Kairovu, Jašu Locovu, ārstus Vladimirovu, Mandžgaladzi, Semuču. Man ļoti žēl, ka Latviju krīzes laikā atstāj tik daudz jaunu cilvēku. Tieši jaunieši taču ir katras valsts nākotnes pamats. Mana meita ļoti veiksmīgi iesaistījās skolas dzīvē: pārgāja uz 6. klasi un labi mācās arī mūzikas skolā. Paldies visiem meitas pedagogiem! 23. jūlijā sākas mans atvaļinājums. Protams, brauksim uz Gruziju. Aicinu visus, kuriem ir iespēja, iepazīt manu valsti. Jums tas būs patīkams piedzīvojums. Ar ārstu Tolordavu sarunājās Vanda Žulina Raksts publicēts laikrakstā "Ludzas Zeme" 2010. gada 6. jūlijā. Pārpublicējot - atsauce obligāta.