46 ISTRĒNIEŠI ZAUDĒ DARBU
2010.gada jūnija nogale Istras pagasta vēsturē un daudzu cilvēku dzīvē būs ierakstīta kā drūmākā pēdējo gadu laikā. 30. jūnijs ir Sociālā aprūpes centra Istra beidzamā darba diena. Tika slēgta 1945. gadā atvērtā iestāde, kas gadu desmitiem nodrošināja darbu Vecslabadas iedzīvotājiem un bija jau kļuvusi par mājām daudziem klientiem.
Labklājības ministrijas lēmums slēgt SAC un tās klientus izvietot pa citiem Latgales sociālās aprūpes centriem tika īstenots, lai gan daudzi cilvēki Istrā līdz pēdējam brīdim saglabāja cerību, ka kaut kas var mainīties: varbūt tuvējās vēlēšanas ietekmēs ministrijas plānus, lai nepieļautu sociālo katastrofu vienā no nomaļākajiem Latgales novadiem? Cerības nepiepildījās. Veltīgi izrādījās novada pašvaldības pūliņi panākt SAC saglabāšanu novadā, pārceļot to uz Rundēnu skolas ēku, ko pašvaldība bija gatava renovēt (LZ 14. maija numurā par to rakstīts sīkāk).
Pēterdienā ap pusdienlaiku kopā ar novada domes priekšsēdētājas vietnieci Alīnu Gendeli pabijām Istrā. Centra pagalmā valdīja liela rosība, jo mašīnās tika krautas centra materiālās vērtības, piemēram, traktors, apkures katls, kas turpmāk kalpos citos sociālās aprūpes centros. Daži mikroautobusi gaidīja no pusdienām atnākam SAC klientus, lai aizvestu viņus uz jaunajām mājām.
Gaisotne drūma. SAC darbinieki atvadījās no aprūpējamajiem, atklājot sociālajiem darbiniekiem, kas pēc viņiem atbraukuši, kuram istrēnietim labāk sēdēt pirmajos solos, kuram pēc kāda laika autobuss būtu jāpietur. Ārēji darbinieki valdīja savas emocijas, stāstīja, cik laba dzīvošana viņu klientus sagaida, pārbaudīja, vai paņemtas visas mantas, pavadīja autobusus ceļā. Tomēr atvadīšanās ir sāpīga, jo ar katru no klientiem strādāts gadiem ilgi un sarasts kā ar savu tuvinieku. Ar katru aizbraucēju centrs kļuva tukšāks un klusāks. Istras klienti pārcēlās uz citām SAC Latgale struktūrvienībām: Krastiņiem Aglonas novadā, Liteni Gulbenes novadā, Mēmeli Neretas novadā, Kalupi Daugavpils novadā, Lubānu Madonas pusē, kā arī Jūrmalu.
Nevienam no darbiniekiem īpaši sarunāties negribējās. Balsīs — rūgtums un neticība: — Ko te runāt! Kuru mūsu liktenis interesē! Neko jau izmainīt nevar tāpat. Jau sen tur augšā viss bija izlemts, un par mums tad neviens nedomāja.
Kā pastāstīja iestādes vadītājs Aleksandrs Kaseckis (30. jūnijs ir arī viņa pēdējā darba diena), SAC Istra, kas kopš 1. janvāra no patstāvīgas iestādes bija tapusi par SAC Latgale filiāli, bija 48,5 štata vienības. Reāli te strādāja 46 cilvēki.
9 no viņiem uz laiku, kamēr tiks nokārtots īpašuma jautājums, te paliks par apsargiem. Pārējie darbu zaudēs. Protams, būs bezdarbnieka statuss, pabalsts, kompensācija pēc darba attiecību pārtraukšanas, bet tas nodrošina tikai uz laiku. Ko darīt tālāk? Visi centra darbinieki ir gados jauni cilvēki vai arī tai vecumā, kad pensija vēl joprojām labā gabalā, tikai divām darbiniecēm būs iespēja aiziet pensijā. Kopā darbinieku ģimenēs ir ap 30 skolas vecuma vai vēl jaunāki bērni.
Skatīsimies patiesībai acīs: atrast jaunas darbavietas savā pagastā nav reāli. Uz 840 pagasta iedzīvotājiem līdz šim bija tikai 112 darbavietas, nu to paliks vēl par 46 mazāk. Sarunā pagasta padomes un kultūras darbinieki nevairās no skarbā apzīmējuma sociālā katastrofa. Diezgan skeptiski istrēnieši raugās uz plānu veidot Istrā spirta rūpnīcu, jo nav vēl zināms, kad un kāda tā būs, cik cilvēkus tur varētu nodarbināt. Lai darbinieki uzsāktu savu uzņēmējdarbību, nav līdzekļu un iespēju.
Pieņemsim, ka kādam laimēsies atrast darbu Ludzā vai Rēzeknē (arī tas izklausās gandrīz neticami), bet jāpelna itin prāva alga, lai segtu ceļa izdevumus un varētu izdzīvot.
Visvairāk pagastā baidās no tā, ka jaunās ģimenes ar bērniem būs spiestas aizbraukt. Tas savukārt būs reāls apdraudējums skolas un bērnudārza pastāvēšanai.
Raugoties uz šo bezcerību, neatstāj jautājums: vai tiešām struktūras optimizācija un līdzekļu taupīšana bija jāveic tieši mūsu ekonomiski depresīvajā reģionā?
Alīna Gendele piebilst, ka viņai ir nesaprotama LM rīcība, kad veselu gadu netika dota skaidra atbilde par centra nākotni, ka ministrs Uldis Augulis (ZZS) sarunā bija solījis centru novadā saglabāt, bet solījumu nepildīja.
— Vēl traģiskāk būtu, ja mēs būtu uzsākuši Rundēnu skolas renovācijas darbus un pēc šī lēmuma būtu spiesti lauzt līgumu ar celtnieku firmu. Jau tagad veltīgi iztērēti līdzekļi, laiks un enerģija. Arī manī tomēr līdz pēdējam brīdim bija cerība, ka mūsu plāni īstenosies, jo pašvaldība bija gatava uzņemties daudz vairāk pienākumu, lai tikai centru saglabātu, — tā A. Gendele.
Šobrīd visas runas ir veltīgas. Pēc astoņu gadu darba SAC vadībā rūgtums paliek Aleksandra Kasecka sirdī: viss, kas šai laikā gādāts, remontēts un labiekārtots, vienā brīdī izrādījies nevajadzīgs. Stabilais kolektīvs, kur katrs profesionāli veica savu darbu, no 1. jūlija vairs nepastāv. Trīs dienu laikā pilnīgi pārvērtusies visa dzīve.
Nezinu, par ko balsos istrēnieši Saeimas vēlēšanās. Par to šai dienā neviens nedomāja. Šaubos tikai, vai viņus ietekmēs lozungi, kas solīs labklājību laukos, lai kāda partija tos sauktu.
Ludzāniešiem vēl spilgtā atmiņā pērnā gada notikumi, kad Ludzas slimnīcā darbu zaudēja ap 70 cilvēki.
Lai kā gribētos ticēt, ka Latgalei ir cerības uz attīstību, daudzi fakti pierāda pretējo. Rodas sajūta, ka tiek darīts viss, lai no šejienes brauktu projām.
Vanda ŽULINA
Raksts publicēts laikrakstā "Ludzas Zeme" 2010. gada 2. jūlijā.
Pārpublicējot - atsauce obligāta.