CILVĒKAM LAIMEI DAUDZ NEVAJAG
18. oktobrī savu 75 gadu jubileju atzīmēja Ludzā pazīstams cilvēks, Ludzas 2. vidusskolas matemātikas skolotāja (jo bijušo skolotāju nav) Regīna Golubova. Regīnas kundzi paziņas, bijušie skolēni, kolēģi raksturo kā inteliģentu, gudru, atsaucīgu un ļoti kautrīgu cilvēku.
Esmu kara laika bērns...
Mana dzimtene ir Rundēnu pagasta Bližņeva. Kādreiz lielajā sādžā ar daudzajām mājām tagad palikušas tikai dažas ēkas, taču manas bērnības laikā te kūsāt kūsāja dzīvība. Līdz karam mūsu mājās dzīve mierīgi ritēja savu gaitu. Taču tad viss mainījās. Lai arī frontes līnija mūsu pusi nešķērsoja, savu posta darbu izdarīja lielākās daļas pieaugušo vīriešu izvešana spaidu darbos uz Vāciju. Izveda arī tēti. Mamma palika viena pati ar trim bērniem uz rokām. Es biju vecākā, bet jaunākais brālis piedzima 1941. gadā.
Arī kara laikā skolas strādāja, es apmeklēju Pakalnu sākumskolu. Pēc 4. klases beigšanas devos mācīties uz Rundēnu vidusskolu. Tas man — 11 gadus vecam bērnam — bija liels pārbaudījums, jo līdz skolai bija 7 kilometri. Šo ceļa gabalu mēroju no rīta un pēcpusdienā. Bija jāpalīdz arī mājās, jo es taču biju vecākais bērns. Mammai nācās daudz strādāt, lai varētu uzturēt ģimeni. No tā laika atmiņā vairāk palikuši cilvēki, tas, kā ciemata iedzīvotāji izturējās viens pret otru. Mūsu pusē dzīvoja gan poļi, gan krievi, gan latgalieši. Bija bagātāki, bija nabagāki, taču, ja kādam bija vajadzīga palīdzība, to neliedza neviens. Cik sevi atceros, esmu bijusi ļoti patstāvīga, jo biju atbildīga ne tikai par sevi, bet arī par brāļiem.
Pēc kara mājās atgriezās tētis. Par savu dzīvi Vācijā viņš vienīgi stāstīja, ka tā bijusi smaga.
1949. gadā mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz Ludzu. Es sāku apmeklēt Ludzas 2. vidusskolas 9. klasi. Vienas skolas ēkas toreiz nebija. Bērni mācījās gan K. Barona ielā, gan Raiņa, gan Latgales ielā izvietotajās klasēs. Kā mēs mācījāmies! Pēc kara pat skolas solu klasē nebija. Bija gari galdi un soli. Trūka grāmatu, rakstāmpapīra, rakstījām ar tintes spalvām. Taču visam pāri bija milzīgā vēlēšanās mācīties. Mēs to gribējām, un nevienam neienāca prātā izvirzīt kādas prasības. Visu darījām paši — klasi mazgājām, sarīkojumus rīkojām.
Vislielākais to gadu prieka brīdis — jaunās skolas būvniecība. To pabeidza 1951. gadā. Mēs tikām pie jaunām, plašām, skaistām telpām. Mūsdienu bērni un laikam arī viņu vecāki diez vai saprastu, ka no stundām brīvajā laikā mēs strādājām pie skolas un tās teritorijas sakopšanas, parkā ierīkojām celiņus, grābām lapas, savedām kārtībā stadionu. Tad nevienam neienāca prātā teikt, ka tiek pārkāptas bērnu tiesības, ka bērns nedrīkst skolā strādāt. Tajā laikā tas šķita pašsaprotami. Savā izlaiduma gadā mācījos jaunajā skolā. Klasē bijām 21 cilvēks, un dažādās Latvijas un citu republiku augstskolās iestājās divdesmit. Tajā laikā bija motivācija mācīties, bija arī labi skolotāji. Un tas ir galvenais.
Profesiju nemainītu ne par kādu naudu
Mācoties skolā, biju izlēmusi studēt medicīnu. Taču manus nodomus izjauca pavisam sadzīviska situācija — mediķiem Rīgā nebija kopmītņu, bet īrēt dzīvokli vai istabiņu galvaspilsētā es nebūtu varējusi atļauties. Tāpēc izvēle krita uz Rīgas Pedagoģisko institūtu.
Tagad, atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, varu droši teikt, ka izdarīto izvēli ne reizi neesmu nožēlojusi. Man palaimējās, jo pedagoga darbā es atradu sevi. Man palaimējās divtik, jo pēc institūta beigšanas Ludzas 2. vidusskolā atbrīvojās matemātikas skolotāja vieta. Tā es atgriezos Ludzā, savā skolā, tikai jau kā skolotāja. Vienmēr atcerēšos savu pirmo audzināmo klasi, savu pirmo stundu.
Man ļoti palīdzēja mani bijušie skolotāji, kuri draudzīgi uzņēma kolektīvā, dalījās pieredzē. Man prieks, ka šajā vietā es nejutos sveša.
Manā pirmajā audzināmajā klasē bija 41 skolēns. Tagad tas šķiet neiedomājami, bet tad veiksmīgi tikām galā. Es viņus pārņēmu 8. klasē. Pēc tās beigšanas daudzi aizgāja mācīties uz tehnikumiem, arodskolām, bet tie, kuri palika, vēlējās mācīties vidusskolā.
Skolotāja darbs nekad nav bijis viegls un labi atalgots
Mūsdienu skolēnam grūti iedomāties, ka bija laiks, kad mācības skolā notika arī sestdien. Savukārt skolotājam darba nekad netrūka. Es vēl tagad dažreiz sapnī redzu kontroldarbu un mājas darbu labošanu. Bet tad strādājām, gatavojāmies stundām, vadījām ārpusklases pasākumus, kopā ar skolēniem dežurējām skolā, kopām telpas. Tad nevienam nevarēja pat prātā ienākt, ka klasi skolēns nedrīkst mazgāt, jo tiek pārkāptas viņa tiesības. Kurš piegružo, tas arī tīra. Tagad gan, man šķiet, šajā jomā diezgan lielas ačgārnības sanākušas. Taču katram laikam savi tikumi un likumi.
Īpaši bija braucieni rudens darbos uz kolhozu. Tā nebūt nebija izklaide. Tas bija smags darbs biešu, kartupeļu laukos. Sadzīves apstākļi bija ļoti pieticīgi. Gulējām lauku mājās uz grīdas uzklātiem salmiem, strādājām veselu nedēļu, uz mājām tikām tikai nedēļas nogalē. Un tā veselu mēnesi. Taču tad par grūtībām nedomājām, mācījāmies, strādājām, mums bija mērķis, mums bija cerība, ka viss, ko darām, mūsu dzīvi padara labāku.
Protams, grūti bija apvienot darbu un mājas. 1958. gadā notika svarīgs notikums manā dzīvē — precības. Ar vīru iepazināmies Ludzā, te kopā esam nodzīvojuši 52 gadus. Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, varu vienīgi priecāties, ka man ir labs vīrs un bērni. Protams, dzīvi reti kuram izdodas nodzīvot bez sāpīgiem brīžiem. Arī mūsu ģimenē tādi ir bijuši. Taču tāda jau tā dzīve ir, jāspēj pārvarēt grūtības un dzīvot tālāk. Esmu vecmāmiņa 5 mazbērniem, kuru sasniegumiem, priekiem un pārdzīvojumiem dzīvoju līdz. Esmu priecīga, ka dēli ir izauguši par krietniem cilvēkiem, ka ir labas, atsaucīgas vedeklas, vīrs, uz kuru var paļauties un kuram var uzticēties.
Man prieks, ka mani bērni prot strādāt, prot cienīt citu darbu un to māca saviem bērniem. Žēl tikai, ka gadi ņem savu un pasliktinās veselība. Taču tāda ir dzīve. Tāpat kā agrāk ar patiku rušinos dārzā, tāpat kā agrāk mīlu pagatavot ko garšīgu. Gribas taču palutināt savus mīļos.
Skolai atdoti 42 gadi
Tieši 42 gadus Regīnas kundze nostrādāja Ludzas 2. vidusskolā. Smaga slimība lika viņai doties pensijā mācību gadā vidū. Taču tagad skolotāja skolā nostrādātos gadus nenožēlo un atceras tikai ar pozitīvām domām. Viņa ar labu vārdu atceras visus skolēnus, ko mācījusi un audzinājusi, kolēģus, ar kuriem kopā nostrādāts ne viens vien gads.
— Skolēni un arī skolotāji ir tikai cilvēki: ar dažādiem raksturiem, temperamentiem, audzināšanu, sapņiem ... Skolotājam tikai jāuztausta saikne, kas bērnu vieno ar pasauli, jāuzklausa, jāinteresējas par viņa darbiem un domām. Tas nav viegli. Bet kurš teica, ka skolotāja darbs ir viegls? Protams, ir jāmīl bērni. Esmu vienmēr priecīga un pateicīga, ja kāds piezvana, atnāk ciemos. Man prieks, ka pilsētā varu satikt savus skolēnus, viņu bērnus un jau pat mazbērnus, kuriem kādreiz esmu mācījusi matemātiku. Bet gadi... Tas tā...
Iveta ČIGĀNE