ATMIŅĀ PALIKUŠI TIKAI POZITĪVIE MIRKĻI
Pirms pāris dienām savu 70 gadu jubileju nosvinēja Vladislavs PUDĀNS -- sabiedrības ar ierobežotu atbildību Ludzas laukceltnieks valdes loceklis. Celtniecībā viņš strādā visu darba mūžu -- jau 46 gadus, kad, pabeidzis Rīgas 1. tehnisko skolu, atnāca darbā uz Starpkolhozu celtniecības organizācijas (SCO) Ludzas iecirkni.
Bet savu pirmo algu -- 25 rubļus par vasaras darbu kolhoza tīrumos -- Vladislavs saņēma vēl skolas gados. Viņš atceras:
-- Esmu piedzimis Ciblas pagasta Istalsnā, zemnieku ģimenē kā vecākais dēls. Māsiņa nomira, vēl maza būdama, bet 11 gadus pēc manis ģimenē ienāca mans jaunākais brālis, kura šodien vairs arī nav mūsu vidū, diemžēl. Maniem vecākiem bija 8 ha zemes. Kad 1949. gadā nodibināja kolhozu, manu tēvu pieņēma darbā par zirgkopi. Tāpēc es ar zirgiem vienmēr esmu labi sapraties. Kolhoza laukus apara kāpurķēžu traktori, kas stūros nespēja izgrozīties, tāpēc mans darbs bija ar zirgu apart visus tīrumu stūrus. Tad vēl bija jāatar kartupeļi, bietes, vārdu sakot -- sūtīja darbos, kas man bija pa spēkam. Man bija kādi 14 gadi. Algu maksāja 1 reizi gadā, un toreiz es saņēmu savus pirmos 25 rubļus.
Vladislavs, pabeidzis Istalsnas 7-gadīgo skolu, aizgāja mācīties uz Ciblas vidusskolu.
-- Pēckara gados Istalsnas skolā vienā klasē mācījās dažādu vecumu bērni un jaunieši, jo kara laikā viņi mācības bija pārtraukuši. Toreiz daudzi gāja apgūt amatu uz Ludzas arodskolu, bet mani vecāki nolēma sūtīt mani Ciblas vidusskolā. Pirmo gadu vai divus par mācībām vidusskolā bija jāmaksā 150 rubļi, vēlāk šo maksu atcēla.
Vladislava 18 gadu jubileja sakrita vienā laikā ar vidusskolas izlaidumu, tāpēc arī svētki nosvinēti reizē. Dienēt viņš aizgāja gadu vēlāk, bet, atgriezies no armijas, iestājās Rīgas 1. tehniskajā skolā, kur izmācījās par būvmeistaru. Kopš tā laika -- 1963. gada -- Vladislava Pudāna darba mūžs saistīts ar SCO.
-- Mani pieņēma darbā par būvmeistaru, alga -- 180 rubļu. Tā bija laba alga. Man vispār liktenis iekārtojis tā, ka tiku paaugstināts amatos bez īpašas centības vai vēlēšanās. Man piedāvāja -- es piekritu. Iespējams, ka iepriekšējie priekšnieki saskatīja manī vadītāja spējas, -- saka V. Pudāns. 1992. gadā viņš kļuva par Ludzas SCO vadītāju. Deviņdesmitajos gados organizācija pārtapa par paju sabiedrību, bet vēlāk pārreģistrējās par SIA Ludzas laukceltnieks.
-- Protams, darbu apjomi nav salīdzināmi, -- saka jubilārs. -- Kādreiz iecirknī strādāja 40 cilvēki. SCO kā jau Starpkolhozu celtniecības organizācija sākumā cēla fermas, pēc tam -- arī dzīvojamās mājas ciematos. Tā bija iegājies, ka mēs strādājām kolhozos, bet PMK -- sovhozos. Ar laiku sākām celtniecības darbus arī pilsētā. Tagad SIA Ludzas laukceltnieks strādā 10 cilvēki. Ar 1. jūliju 4 pensionāri aizies. Kas paliks? -- skumji saka Vladislavs Pudāns. -- Bet valdība jāklausa. Diemžēl celtniecības konkursos mums liegts piedalīties, jo noteikumi izstrādāti tā, ka ar Laukceltnieka apjomiem un izpildi tas nav iespējams. Tā nu pēdējos 4 -- 5 gadus nodarbojamies ar remontu.
Tā kā V. Pudana darbs allaž bija saistīts ar kolektīvu vadīšanu, jautājām, kā mainījusies cilvēku attieksme pret darbu.
-- Savā būtībā cilvēki visos laikos bijuši vienādi. Ne no ārējiem apstākļiem atkarīgs tas, cik apzinīgi un čakli viņš strādās. Tas atkarīgs no katra paša. Pat vienā pārī noliekot 2 cilvēkus -- čaklo ar sliņķi -- neviens no viņiem nepielāgosies otram. Slinkais izdomās 10 iemeslus, lai nepūlēties, bet tas, kas strādā, darīs to pēc labākās sirdsapziņas. Mūsdienās dažiem (tikai dažiem) par motivāciju kļuvis bezdarbs, tāpēc viņi turas pie sava darba. Agrāk dažs labs strādnieciņš gāja pa riņķi -- kādu laiku pastrādāja vienā organizācijā, ja izdzina par pārkāpumiem, gāja uz citu, tad uz trešo un beidzot atgriezās tajā pašā, no kuras sācis. Dzēra? Jā, padomju laikos nereti dzēra, bet kā lai nedzer, ja jāstrādā ziemā, uz darbu kaut kur, piemēram, Raipolē veda automašīnas kravas kastē, tur priekšā neapkurināms vagoniņš vai būda. Nosalis taču nebūsi nekāds strādnieks, ja pirksti stīvi. Tā nu puiši izrāva pa 100 gramiem un gāja pie darba. Pēc laiciņa -- pīppauze un vēl 100 grami. Ja tagad darba laikā kāds dzertu, tad es teiktu, ka tā ir izlaidība, bet toreiz... Kādreiz pa vasaru uz Latviju brauca cittautieši -- veselas brigādes no Ukrainas, Baltkrievijas un citiem Padomju Savienības plašumiem. Vīri no Aizkarpatiem - lūk, tie bija strādnieki! Strādāja ātri un ļoti kvalitatīvi, pēc labākās sirdsapziņas. Spēj tikai izejmateriālus piegādāt! Viņi arī labi nopelnīja un aizbrauca mājās ar žūksnīti naudas.
Kādreiz, vēl 60. gados, V. Pudāns dejoja Ludzas kultūras nama deju kolektīvā. Viņš atceras, ka vidusskolas raksturojumā viņam bijis tāds ieraksts: -- Mācību sekmes viduvējas, bet ir labs dejotājs un dziedātājs. Viņš atzīst, ka arī tagad viņam patīk dejot, patīk svinības ar dziesmām, diemžēl mūsdienās galda dziesmas dzied arvien retāk. -- Jaunieši neprot priecāties tāpat vien, viņiem vajag apdullināties un demolēt, lai būtu jautri. Ja nē -- sēž kā mietu norijuši.
Pudāna kungs vēl joprojām tur savu dārzu, pat vairākus. No tēva mantotā zemē tagad strādā viņa krustdēls, bet arī jubilāra ģimene tur audzē kartupeļus un citus dārzeņus.
-- Vai tad laukos audzis cilvēks var atteikties no sava dārziņa? Es pats ravēju, man tas patīk. Varbūt tāpēc, ka agrā bērnībā ar mammu kopā gājām ravēt kolhoza laukus. Tikai tad, kad piedzima brālītis, es paliku mājās par aukli, -- smaida Vladislavs Pudāns.
Jautāts par spilgtākajiem dzīves mirkļiem, jubilārs, kādu laiku padomājis, nosauc ne sasniegumus darbā un pat ne savu divu dēlu piedzimšanu, bet gan tās dienas, kad pasaulē nākuši mazdēli. Tā laikam ir, ka jaunībā dzīve rit tik strauji un ir tik piesātināta ar notikumiem, ka tie aizņirb gar acīm neizbaudīti. Vladislava Pudāna un viņa kundzes Dzidras ģimenē izaudzināti divi dēli, bet nu jau vectēvs priecājas par mazdēliem -- jaunekli Arti un pirmklasnieku Alenu.
-- Tagad iešu pensijā un mums ar mazo Alenu būs vairāk brīva laika makšķerēšanai dīķītī, pastaigām un rotaļām. Šovasar gribu iemācīt viņu peldēt, bet vasara kaut kur kavējas.
Mēs kopā svinam dzimšanas dienas un vārdadienas, Jāņus, Lieldienas un Ziemassvētkus.
Atskatoties varu teikt, ka diezgan viegli esmu gājis pa dzīvi. Pirmkārt, tāpēc, ka man bija labi priekšnieki, otrkārt, tāpēc, ka cenšos nepaturēt atmiņā grūtības un izvairīties no nelabvēļiem. Ir visādi bijis, bet kurš tad to atceras? Arī šodien, kad cilvēkiem pāri veļas kārtējais lielu grūtību un izšķiršanos vilnis, vēlos, lai mēs kļūtu vēl uzmanīgāki un iejūtīgāki cits pret citu. Kad jūti atbalstu, jebko var izturēt.
Dzintra BATŅA