PIEMIŅA DZĪVAJIEM UN BOJĀGĀJUŠAJIEM KARAVĪRIEM INTERNACIONĀLISTIEM
25. jūlijā Ludzā, skvērā pie pasta ēkas, pulcējās daudz pilsētnieku un pilsētas viesu, jo šajā dienā tika atklāts piemineklis tiem karavīriem, kuri no 1979. līdz 1989. gadam piedalījās Afganistānas karā.
Piemineklis Ludzā ir trešā piemiņas vieta valstī. Pirms kāda laika piemiņas plāksne ir uzstādīta Rīgā, bet pērn piemineklis Afganistānas kara dalībnieku piemiņai uzstādīts Rēzeknē.
Svinīgajā pasākumā piedalījās Ludzas novada domes priekšsēdētāja Alīna Gendele, Krievijas Federācijas ģenerālkonsuls Nikolajs Vihļajevs, Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs, tēvs Viktors Teplovs, kurš pieminekli iesvētīja. Uzrunas teica arī Ludzas novada deputāte Jevgeņija Kušča, Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu biedrības priekšsēdētājs Gunārs Rusiņš, Dauvgavpils domes deputāts Mečeslavs Truskovskis.
Atmiņās kavējās arī kara veterāns Igors Osčenkovs, bet par miera uzturēšanu Afganistānā, par šo valsti mūsdienās pastāstīja zemessargs Viktors Buivids.
Karš Afganistānā bija liels pārbaudījums karavīriem, taču ne mazāks pārbaudījums tas bija arī mājās palikušajiem. To, ko pārdzīvoja, ko domāja un cerēja vecāki, radi, draugi, zina tikai viņi paši. Savas izjūtas dzejā izteica Afganistānas kara veterāna māte Lilija Pižonkova, kuras dēls tajā karā bija guvis ievainojumu.
Skanēja dzeja, dziesmas. Un visus klātesošos vienoja pārliecība, ka katrai tautai savi varoņi ir jāatceras vienmēr. Neatkarīgi no valsts iekārtas un politikas.
Afganistānas kara veterāns ludzānietis Vladimirs Abdusamatovs bija pirmo Afganistānā iesūtīto vienību karavīru skaitā.
— Par Afganistānu, par to karu veterāni nemīl runāt. Pārāk daudz bija sāpju, stresa, daudz kā tāda, ko, dzīvojot miera zemē, diez vai var iedomāties. Es Afganistānā nonācu 1980. gada 1. janvārī. Mūsu helikopteru pulks bija viens no pirmajiem, kas nonāca svešās zemes debesīs.
Kā bija? Bija baisi. Jo kontrasts bija pārāk liels — tikko atradāmies krāsainā, dzīvesprieka pilnajā miera valstī, bet pēc pāris stundām — jau pelēkā, drūmā zemē, kur ir karš un nāve. Sākumā bija sajūta, ka viss, kas notiek, nenotiek ar mani, ka tā ir kaut kāda briesmīga filma un es to skatos. Taču tad nāca reālā sapratne, un to, ko esmu piedzīvojis Afganistānā, es nekad neaizmirsīšu. Mēs visi no kara atgriezāmies savādāki.
Vieniem iedragāta fiziskā, citiem — garīgā veselība. Daudzi jau ilgus gadus dus dzimtajā zemē. Taču, redzot biedru nāvi, ciešanas, postu visapkārt, es pēkšņi atskārtu, cik nenozīmīgi ir ikdienas strīdi un kašķi, cik niecīgs ir tas, kas miera dzīvē šķita pats svarīgākais.
Tagad bieži cilā jautājumu par to, vai mēs tur bijām vajadzīgi.
Karavīrs jebkurā politiskā iekārtā ir karavīrs un pilda politiķu pieņemtos lēmumus. Mēs pildījām savu pienākumu. Tad mēs cīnījāmies ar to spēku, ko tagad sauc pat terorismu un ar ko mēģina tikt galā vesela valstu koalīcija. Tad terorisms tikko cēla galvu, un tas, ka mēs aizkavējām tā attīstību, varbūt glāba simtiem nevainīgu cilvēku Krievijā, Eiropā, Amerikā. Tolaik padomju karavīri kļuva par vairogu tautām no teroristiem, aizkavēja narkotiku ieplūdi valstīs. Es uzskatu, ka mūsu upuri nebija veltīgi. Tāds bija laiks, tādas bija tā laika prasības, — tā V. Abdusamatovs.
Piemineklis atklāts. Tagad Afganistānas kara veterāniem būs vieta, kur pulcēties, un, iespējams, tieši 25. jūlijs kļūs par tikšanās dienu Ludzā nu jau sarmot sākušajiem vīriem.
— Piemineklis tapa par saziedotajiem un pašvaldības līdzekļiem. Paldies visiem, kas deva savu artavu afgāņu piemiņas iemūžināšanā! Paldies SIA Ludzas apsaimniekotājs, jo tieši ar šī uzņēmuma darbinieku spēkiem piemineklis tika atgādāts un uzstādīts. Paldies visiem, kas atnāca un vēl nāks, noliks ziedus, atcerēsies Afganistānas kara dzīvos un mirušos.
Viss, kas ar mums noticis, ar laiku kļūst par vēsturi. Nevajag, mainoties politiskiem spēkiem, te aizmirst, te vilkt gaismā kādu savas tautas vēstures posmu.
Žēl, ka Afganistānas kara dalībnieku varonība, pašaizliedzība Latvijā valsts līmenī netiek pienācīgi novērtēta. Taču tauta, no kuras šie karavīri nākuši, neaizmirst par saviem dēliem, atceras viņus, — tā V.Abdusamatovs.
Gandrīz 10 gadu ilgā Afganistānas kara laikā bojā gājuši 14,5 tūkstoši bijušās PSRS karavīru, 54 tūkstoši ievainoti, vairāk nekā 400 pazuduši bez vēsts.
Padomju armija no Afganistānas izvesta 1989. gada 15. februārī.
Afganistānas karā tika iesaistīti 3640 Latvijas iedzīvotāji, no tiem 63 karā ir krituši, 177 guvuši dažādas pakāpes ievainojumus, kā dēļ kļuvuši par invalīdiem, un viens pazudis bez vēsts. Pašreiz Latvijā dzīvo 2350 Afganistānas kara dalībnieki
No bijušā Ludzas rajona internacionālo pienākumu Afganistānā pildīja ap 60 puišu. Četri no viņiem mājās atgriezās ar kravu 200, cinka zārkos.
Viņu piemiņai un dzīvi palikušo varonībai arī tika uzstādīts šis mūžīgās uguns liesmai līdzīgais marmora piemineklis.
Iveta ČIGĀNE
Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2010.g.27.jūlijā. Tekstu pārpublicējos un citādi izmantojot – atsauce obligāta.