FOTOGRĀFIJĀM IR JĀRUNĀ BEZ VĀRDIEM...
Daudzi speciālisti saka, ka mūsdienās, kad pasaule ir tik nestabila, fotogrāfija ir kultūras stabilitātes vēstnesis. Par to liecina fotomāksla un tās tirgus. Tādēļ arvien vairāk radošo cilvēku vēlas pozicionēt sevi kā izcilu mākslinieku šajā jomā, izceļoties uz lielā mākslas piedāvājuma fona. Galvenais ir unikalitāte.
Arī ambiciozais ludzānietis, jaunais fotomākslinieks Pāvels Gorevskis jau vairākus gadus ir aizrāvies ar fotomākslu, viņš aktīvi darbojas un uzskata, ka viņam viss vēl ir priekšā.
— Kā sākās tavas fotografēšanas gaitas?
— Fotografēt man patīk jau no bērnības, kad bija vēl tie vecie filmiņu fotoaparāti. Fotoaparāti bija salīdzinoši lēti, bet filmiņas — dārgas. Man vienmēr gribējās iemūžināt kādu neparastu mirkli, brīnumainu ainu, kādu interesantu dzīves situāciju, tomēr agrāk tas nebija iespējams. Profesionāli sāku nodarboties ar fotografēšanu, kad parādījās digitālās fotokameras. Pirmā mana digitālā fotokamera bija mana brāļa dzimšanas dienas dāvana. Atceros, ka aizbraucu ekskursijā un uzņēmu vairākus desmitus bilžu, lai parādītu tās mājās, tomēr tikai divās biju redzams es pats. Visās pārējās bija daba, — stāsta Pāvels.
(Zināšanas šajā jomā Pāvels ieguva, lasot grāmatas par fotomākslu, konsultējoties ar profesionāliem māksliniekiem un meklējot informāciju internetā. Puisis jau 4 gadus darbojas šajā jomā, ir apmierināts, tomēr arvien viņa sapnis ir augstāku virsotņu sasniegšana).
— Kādi ir tavi darbi, sasniegumi?
— Kad es studēju Transporta un sakaru institūtā, kur ieguvu dizainera specialitāti, nepārtraukti ar saviem darbiem piedalījos dažādās izstādēs. Pašlaik piedalos izstādēs un konkursos internetā. Arī savu sadaļu foto un video saitā www. flickr. com/demoner pastāvīgi papildinu ar jaunām galerijām — labākajiem darbiem. Lielākās izstādēs savus darbus gan prezentēt nav bijusi iespēja, bet ceru, ka nākotnē noteikti ko tādu izmēģināšu, — saka jaunais mākslinieks.
— Vislabāk man patīk veidot portretus — tas ir smags darbs un tādēļ jo vairāk piesaista. Var gūt baudu un gandarījumu no sasniegtā rezultāta — ja darbs patīk ne tikai pašam, bet arī cilvēkam, kas attēlots portretā.
— Dabu vieglāk fotografēt, tai nevajag prasīt atļauju. Vienkārši ir jāizdomā ideja, ko vēlos pateikt fotogrāfijā bez vārdiem. Jānoķer īstais moments. Dažreiz ir jāceļas agri no rīta, lai varētu iemūžināt brīnumaino saullēktu, noslēpumaino miglu vai vakara krēslu. Aizraujošas ir dažādu dzīvnieku un putnu foto medības, — stāsta Pāvels.
— Kā notiek fotosesija?
— Parasti vispirms rodas iecere, ko gribētu attēlot. Meklēju, visbiežāk draugu un paziņu lokā, cilvēku, kas piekristu būt galvenais varonis manā stāstā. Nepieciešamo inventāru un aksesuārus piemeklēju Rīgas kinostudijā. Tur ir paradīze zemes virsū — dažādas interesantas un neredzētas lietas, sākot no apģērbiem, beidzot ar dizaina elementiem un senlaicīgiem cīņas ieročiem. Tālāk ir vietas un laika saskaņošana. Fotografēšanai ārpus telpām ir vajadzīgi piemēroti laika apstākļi, — stāsta puisis.
— Ir pat tāda meiteņu kategorija, kas piezvana vai satiek mani uz ielas un saka: — Varbūt iesim pastaigāsimies, tu mani pabildēsi. Tas ir smieklīgi un dažreiz pat kaitina! Es pret to izturos nopietni! Fotosesija ilgst vidēji 2 stundas, darbojoties ilgāk, sāk nogurt gan modele, gan es pats. Profesionālas modeles, protams, var pozēt ilgāk. Principā tas ir laikietilpīgs un diezgan smags process.
— Un foto apstrāde?
— Nākamais solis ir, tā teikt, foto mākslinieciskā apstrāde. Pastāv viedoklis, ka fotogrāfijas, kas nav nekādā veidā apstrādātas, ir tās labākās, dabiskākās. Nav nekas pielabots — pielikts vai atņemts. Agrāk, pirms digitālo fotokameru ēras, fotogrāfi savās tumšajās vannas istabās pie sarkanas spuldzītes veidoja īstus mākslas darbus.
Netik sen cilvēkiem uzņemtajās bildēs gribējās izskatīties perfekti, tādēļ bija tendence tās apstrādāt Photoshopā — speciālā programmā, kur var mainīt ķermeņa formas, matu, acu krāsas utt.. Tagad modē dabiskais. Pat īstas modeles vairs nelieto pārāk daudz dekoratīvās kosmētikas. Vēlas izskatīties fotogrāfijā pēc iespējas dabiskāk, tomēr pievilcīgāk nekā reālajā dzīvē. Nu, protams, tehnoloģijas tagad ir augstā līmenī un vēlamo rezultātu var panākt ar vienkāršu datorgrafiku, — skaidro puisis.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Mūsdienās daudzi domā, ka fotografē kamera, nevis mākslinieks. Tomēr tā nav. Lai bildes būtu kvalitatīvas un profesionālas, ir jābūt noteiktām zināšanām par foto mākslu. Mākslinieku ir daudz, un katram sava gaume un idejas. Konkurence ir liela, tādēļ, it sevišķi jauniem māksliniekiem, ir samērā grūti izcīnīt savu vietu zem saules un atrast savu nišu mākslas tirgū. Nākotnē plānoju pilnveidot savas prasmes šajā jomā un veltīt tam vairāk laika. Pagaidām viss bija hobija līmenī, kabatas naudas pelnīšana. Latvijā jau diezgan maz arī tādu iestāžu, aģentūru, kas gatavas šķirties no krietnas naudas summas par kvalitatīvām bildēm, parasti tām ir savi fotogrāfi. Tādēļ iznāk darboties pārsvarā tikai privātpersonu vajadzībām.
— Vai ir bijuši kādi kuriozi?
— Vienreiz fotosesija notika Rīgas Depo. Fotografēju modeli pie veciem vilcieniem. Kad bijām uzņēmuši pāris bildes, iznāca apsargs un sāka dzīt mūs prom, baidīdams ar nikno suņu uzrīdīšanu. Mēs laikam izaicinājām likteni, jo, neskatoties ne uz ko, pabiedzām mūsu fotosesiju un tikai tad devāmies prom.
Unikāls gadījums bija, kad meklēju modeli fotosesijai ar interneta palīdzību. Nejauši pieteicās meitene, kas beigās izrādījās mana toreizējā pasniedzēja meita. Secināju, cik pasaule dažreiz mēdz būt maza.
— Tavs sapnis?
— Tādu man ir ļoti daudz, esmu mērķtiecīgs cilvēks. Tuvākajā nākotnē vēlos aizbraukt uz Karēliju. Tā atrodas Krievijas ziemeļaustrumos. Tur ir brīnumskaista daba un savdabīgi arhitektūras objekti. Domāju, ka bildes varētu sanākt unikālas. Man galvenais, lai katra fotogrāfija runātu pati par sevi, varētu izstāstīt kādu dzīves stāstu, paustu emocijas. Būtu dzīva, — tā jaunais mākslinieks Pāvels.
Daiga MEŽALE