IR TĀDA PROFESIJA — ŪDENSLĪDĒJS

Vasara pilnā plaukumā. Klāt laiks baudīt daudz­veidīgos silto laika apstākļu sagādātos prie­kus. Vieni to dara, sēdot krēslā uz balkona, citi rokas mazdārziņos, vēl citi nododas aktīvai atpūtai.

Taču vasara ir arī laiks, kad pieaug visda­žā­dākajos veidos gūto traumu un negadījumu skaits. Īpaši uzmanīgiem cilvēkiem jābūt uz ūdens.

VUGD Latgales reģiona Ludzas brigādes komandieris Ivars Jurčs aicina iedzīvotājus, it īpaši vīriešu kārtas pārstāvjus, nepārvērtēt savas spējas, dodoties peldēties, neiet ūdenī alkohola reibumā, jo tieši peldēšanās dzērumā bieži kļūst par noslīkšanas iemeslu. Arī vecākiem jāuzmana bērni peldvietās, jāseko, lai bērni un pusaudži peldētos pieaugušo klātbūtnē.

Taču šoreiz mūsu saruna būs nevis par glābējiem, bet gan par ūdenslīdējiem.

Teiksiet — kāda atšķirība? Liela, jo glābēji glābj slīkstošu cilvēku. Slīcēju glābšana ir tiešais VUGD darbinieku pienākums. Par to viņi saņem atalgojumu. Taču, ja noticis nelabojamais un cilvēks ir noslīcis, viņu meklēt dodas ūdenslīdēji. 

Ludzas daļā ir trīs ūdenslīdēji: Viktors Satibaldijevs, Sergejs Kromskis un Jāzeps Ruško. Visi viņi ir izgājuši speciālu apmācības kursu un šos pienākumus pilda ne pirmo gadu.

— Šie vīri ir gan ugunsdzēsēji (katram savs amats), gan glābēji, gan arī ūdenslīdēji.

Tāpat kā pārējie darbinieki, viņi dežurē maiņā, tāpat dzēš ugunsgrēkus, bet gadījumos, kad slīkst cilvēks, instrukcija paredz, ka norīkojumā, kas izbrauc uz noti­kuma vietu, jābūt arī ūdenslīdējam. Diemžēl ne vienmēr to varam nodrošināt. Gadās, ka ūdenslīdējs ir atvaļinājumā vai tikko nodevis maiņu un viņam pienākas brīvdiena. Pie tam instrukcijā ir noteikts, ka, veicot niršanas darbus, jābūt trim ūdenslīdējiem: viens nirst, divi veic nodrošinā­ju­mu. Klāt jābūt arī mediķim. Arī šīs prasības praktiski nevaram izpildīt, jo medicīniskie pakalpojumi mūsdienās ir dārgi un dienests nevar atļauties pie katras ieniršanas algot mediķi.

Pēdējo gadu laikā esam daudz runājuši ar VUGD vadību par to, ka ūdenslīdēju darbs nav iekļauts VUGD darbi­nie­ka pienākumos un par to ir jāmaksā atsevišķi. Taču pa­gaidām ir tā, ka ūdenslīdēji, riskējot gan ar savu dzīvī­bu, gan veselību, strādā par baltu velti, uz entuziasma pa­mata. Visu cieņu šiem cilvēkiem, jo mūsdienās diez vai vēl kur atradīsiet, lai kāds strādātu un par to nesaņemtu atlīdzību.

Taču mūsu iedzīvotājiem vēl ir paveicies. Piemēram, VUGD Daugavpils un Rēzeknes daļās ūdenslīdēju vispār nav. Tiesa, Daugavpilī ūdenslīdēju  pakalpojumus sniedz privāta firma, un tas jau nozīmē, ka par šiem pakalpo­jumiem ir jāmaksā. Pie tam ne maza nauda.

Cilvēki bieži vien nesaprot ūdenslīdēju darba speci­fiku, nezina, ka ūdenslīdējs nav glābējs, viņam, lai sakārtotu ekipējumu, ir nepieciešams daudz vairāk laika nekā parastam glābējam, — stāsta I. Jurčs.

***

Sergejs Kromskis VUGD dienestā strādā 12 gadus, divus no tiem viņš ir arī ūdenslī­dējs. Par šī darba specifiku izvaicājām tieši viņu.

— Sakiet, kāpēc ne vienmēr izdodas atrast noslīkušu cilvēku?

— Tam ir vairāki iemesli, viens no galvenajiem — ļoti slikta redzamība zem ūdens. Upēs un dīķos redzamības praktiski nav. Tur viss notiek ar taustes palīdzību. Ja ūdenstilpe ir neliela, izmantojam tīklus. Savukārt ezeros lielākoties slīkoņa atraša­na ir zināma laimes spēle. Varat iedomāties, ka zem ūdens redzi tikai 30 — 40 cm attālumā. Tas nozīmē, ka ķermenis var atrasties turpat blakus, bet tu papeldēsi garām. Vislabākā redzamība ir Kurjanovas ezerā.    

Zem ūdens orientējamies pēc kompasa. Tā metru pa metram pārmeklējam iespē­jamo vietu, kur cilvēks redzēts slīkstam.

Ilgākais laiks, ko ūdenslīdējs mūsu apstākļos var atrasties zem ūdens, ir no 45 līdz 80 minūtēm, šajā laikā var apsekot apmēram 80 — 100 m2 lielu tilpes terito­riju. Protams, daudz kas atkarīgs no ūdens temperatūras, tilpes reljefa, straumēm utt..

Jāņem vērā, ka, atrodoties  zem ūdens, jābūt uzmanīgam, jāieklausās sevī, jo slodze organismam tomēr ir liela. It īpaši gadījumā, kad tiek veiktas vairākas ieniršanas un pacelšanās.  

Otrs iemesls, kas apgrūtina meklēšanu, ir vietas, kur nelaime notikusi, noteikšana. Jo precīzāk aculiecinieki parāda, kur pēdējo reizi cilvēks manīts virs ūdens, jo vairāk cerību ķermeni atrast. Diemžēl nereti ir gadījumi, kad liecinieki ir, bet zināmu iemeslu dēļ nav spējīgi sakarīgi izstāstīt, kurā vietā traģēdija notikusi. Ir gadījumi, kad liecinieku vispār nav. Tad meklējam kaut kādas pazīmes: krastā atstātas drēbes, laivu, makšķerēšanas piederumus utt..

Trešais, ne mazāk būtisks iemesls ir aprīkojuma trūkums. Jau minēju, ka lielākoties noslīkušos cilvēkus meklējam ar taustes palīdzību, jo zem ūdens redzamība ir ļoti slikta. Nelīdz arī lukturi. Tieši otrādi, to gaisma atspīd, un redzamība kļūst vēl sliktāka.

— Tātad  meklēšanas darbos praktis­ki netiek izmantotas nekādas ierīces?

— Mēs izmantojam pašu primitīvāko: tīklus, kārtis. Bet īstenībā noslīkušu cilvēku meklēšana daudzās attīstītās valstīs nav nekāds sarežģītais darbs, jo tur tiek izmantota atbilstoša aparatūra.

21. gadsimts, tehnoloģijas ir tik strauji attīstījušās, ka tagad pat makšķernieki izmanto tādu ierīci kā eholots. Ja dienesta rīcībā tas būtu, noslīkušu cilvēku atrast būtu daudz vieglāk. To varētu darīt no laivas, pat neienirstot ūdenī. Ar eholota palīdzību iespējams noteikt pat neliela priekšmeta aprises, nerunājot jau par cilvēka ķermeni. Ja dienestam būtu tāds aprīkojums, tad 80 % gadījumu bojā gājušā mirstīgās atliekas būtu iespējams atrast jau pirmajā meklēšanas reizē.

Valstij tādas naudas nav, un mēs pat neceram, ka varētu šādu ierīci saņemt. Taču saviem iedzīvotājiem pretimnākšanu varētu izrādīt visu četru novadu pašval­dības un kopā iegādāties eholotu. Dienes­tam jau palīdzējusi Ludzas novada paš­valdība — par tās līdzekļiem tika iegādāts un mums nodots viens ūdenslīdēja tērps. Paldies Ludzas novada domei par sapratni.

Protams, cilvēki neslīkst katru dienu, un var šķist, ka nav lietderīgi iegādāties ierīci, kura tiks izmantota ne vairāk kā 10 reizes gadā. Taču tā nav. Kad notiek nelaime, tikai tad cilvēks saprot, cik šāds aprīkojums vajadzīgs. 

Tikai šogad esam meklējuši 3 noslīkušu cilvēku mirstīgās atliekas. Tie visi bija vīrieši. Joprojām turpinās 11 gadus vecas meitenītes, kura, iespējams, noslīka palu laikā Rēzeknes upē, meklēšanu. Ludzas daļas ūdenslīdēji jau vairākas reizes ir piedalījusies meklēšanas pasākumos, taču rezultātu pagaidām nav.

— Vai meklēšanā esat izmantojuši kādu ekstrasensu palīdzību?

— Mēs paši — nē. Tas nav mūsu kompetencē, taču gadās, ka meklējamo radinieki vēršas pēc palīdzības pie tādiem cilvēkiem. Arī pazudušās meitenītes meklēšanā tika iesaistīti ekstrasensi, taču neviens pareģojums nepiepildījās. Iespē­jams, ir cilvēki, kuri var šādās situācijās palīdzēt, taču tādu ir ļoti maz, bet liela daļa ir vai nu šarlatāni, vai garīgi slimi cilvēki. Taču gadījumos, kad pazūd, noslīkst tuvs cilvēks, radinieki gatavi uz visu, lai tikai atrastu mirstīgās atliekas. Diemžēl uz nelaimes rēķina kāds arī cenšas iedzīvoties.

— Ūdenslīdēja darbs ir psiholoģiski un fiziski smags?

— Fiziski zināma slodze ir. Pie tam jācenšas sevi uzturēt formā, regulāri jātre­nējas, jāatsvaidzina prasmes un zināšanas.

Arī psiholoģiski tas nav viegli. It īpaši gadījumos, kad bojā iet jauni cilvēki vai bērni.

Taču, jau izvēloties profesiju, mēs esam informēti par to, kas sagaida, kāda ir darba specifika.

Dienesta laikā padomju armijā man nācās piedalīties glābšanas darbos pēc ze­mestrīces Spitakā. Tas tiešām bija briesmī­gi, taču nevarēja zaudēt galvu, pār­dzīvot. Neskatoties uz apkārt notiekošo, vajadzē­ja strādāt, jo tikai tā varēja izglābt cilvē­kus.

Esmu iemācījies norobežot emo­cijas — darbs ir darbs. Pie tam arī uguns­grēkos iet bojā cilvēki, un ar traģēdijām, kad sadeg manta, iet bojā cilvēki, nākas sastapties itin bieži.

Iveta  ČIGĀNE

Raksts publicēts laikrakstā "Ludzas Zeme" 2010. gada 29. jūnijā.

Pārpublicējot - atsauce obligāta.