50 GADI — JAUNU ATKLĀSMJU LAIKS
Pašā vasaras plaukumā, 30. jūnijā, skaistu un nozīmīgu jubileju — savu 50. dzimšanas dienu — svinēs kārsaviete Lūcija Urtāne.
Pati gaviļniece saka, ka, par spīti pārdzīvotajām nebaltajām dienām, uz aizvadīto laiku viņa atskatās ar mīlestību un lepnumu.
Savukārt apkārtējie Lūciju raksturo kā ļoti enerģisku, dzīvespriecīgu cilvēku, kurš vienmēr gatavs sniegt palīdzības roku. Lūcija dzied par prieku sev un citiem, izpalīdz gan radiem, gan draugiem. Šogad Kārsavas dziedošo ģimeņu koncertā viņa bija Mortukānu ģimenes tante, ap kuru kopā pulcējās visa kuplā ģimene.
Esmu pateicīga Dievam, ka man ir darbs Lūcija dzimusi un augusi Kārsavā, savā laikā pabeigusi Kārsavas vidusskolu. — Esmu augusi četru bērnu ģimenē. Brālis un māsas bija vecāki, bet es, kā māte vienmēr teica, biju viņas mīļais pedelītis. Tā dzīvē sanāca, ka pēc vidusskolas beigšanas man nācās palikt Kārsavā, jo saslima mamma. Protams, man gribējās tāpat kā visiem doties mācīties uz Rīgu, iegūt specialitāti utt.. Taču tagad, pēc tik daudziem Kārsavā nodzīvotajiem gadiem, esmu sapratusi: laikam jau liktenis tā bija lēmis, ka es biju vajadzīga savai pilsētai, bet Kārsava bija vajadzīga man. Lai arī augstās skolas neesmu beigusi, nekad nav bijis tā, ka būtu sēdējusi bez darba. Kaut kā vienmēr sanācis, ka savu vietiņu esmu mācējusi atrast. Arī tagad, kad Latgalē ir tik liels bezdarbs, man ir darbs — strādāju par pārdevēju Narvesen kioskā. Gadi maina cilvēku Šā gada aprīlī ar vīru Vilhelmu nosvinējām 29. kopdzīves gadadienu. Šajā laikā bijuši gan smagi brīži, gan labas dienas. Tagad, kad esmu divu jauku mazbērnu vecmāmiņa, par smagajiem brīžiem jau varu runāt gandrīz bez asarām. Taču bija laiks, kad meitiņa Ērika slimoja, kad brīžiem šķita, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret mani. Vienīgais, kas mūsos visos uzturēja cerību un lika spuroties pretī likstām, bija pārliecība par to, ka viss būs labi. Nezinu, no kurienes tā nāca, taču pat domās neļāvu sev padomāt ko sliktu. Tikai labu, tikai gaišu. Psihologi apgalvo, ka pozitīva domāšana izraisa pozitīvu darbību. Iespējams. Taču savādāk kā par brīnumu to, ko mēs visi izcīnījām un piedzīvojām, nosaukt nevar. Tagad, kad Labestības dienā tiek rīkotas labdarības akcija un iedzīvotāji tiek aicināti ziedot slimu bērnu ārstēšanai, es pārdzīvoju par šo bērnu likteni. Ziedoju savu latiņu un ceru, ka cilvēki saziedos, ka naudas pietiks. Pati biju situācijā, kad jāglābj bērns, un zinu, ko tas nozīmē mātei, tēvam, radiem. Laika gaitā esmu ieguvusi ne tikai pieredzi, bet arī dzīves gudrību. Dieviņš zina, ko dara. Ar gadiem aiziet sievietes jaunība, bet klāt nāk dzīves gudrība. Ja jaunībā es varēju saniknoties, steigā pieņemt radikālus lēmumus, tad tagad esmu sapratusi, ka ir brīži, kad labāk paklusēt, ir brīži, kad labāk ir pagriezt muguru un vienkārši aiziet, neiesaistoties konfliktā. Pēc horoskopa esmu Vēzis, esmu strauja, žiperīga, man vajag visu un uzreiz. Pa dzīvi ja ne skrienu, tad straujā solī eju noteikti. Toties vīrs ir apdomīgs, prātīgs. Laikam tā sanāk, ka mēs viens otru kompensējam. Katram cilvēkam ir savas labās īpašības, katram savi trūkumi. Lepoties ar labajām un neakcentēt sliktās — tā laikam arī ir dzīves gudrība. Mazbērnus mīl savādāk kā bērnus Tautā pastāv teiciens, ka vecāki mazbērnus mīl vairāk kā bērnus. Taču, manuprāt, mazbērnus mīl savādāk nekā bērnus, vismaz es. Jaunībā laikam vēl īsti neapjēdz, ko nozīmē mazs bērns. Gribas vēl skriet, darīt savu. Savukārt tagad, kad mājās ir trīsgadīgais Emīls, mana dzīve pakārtojas viņam. Man patīk ar viņu futbolu uzspēlēt, no sniega kalniņa nošļūkt. Pat naktī, kad sarosās mazā Elīna, es esmu augšā ar domu:— Vai viss kārtībā? Protams, es esmu priecīga, ka man ir meita. Viņa vienmēr interesējas par mani, pārdzīvo. Citas mātes saka, ka ir ar meitu draudzenes. Mēs tomēr paliekam māte un meita. Es zinu, ka viņa lielākās savas problēmas cenšas man neatklāt, jo nevēlas, lai es pārdzīvoju. Es zinu, ka viņa mūs mīl, un ar to pietiek. Pirmā reize, kad es apjautu, ka man mājās aug īsta palīdze un laba meita, bija tad, kad Ērikai palika 15 gadi. Tā bija Ziemassvētku diena. Es ilgi strādāju un norūpējusies steidzos uz mājām, jo svētku galds nebija saklāts. Tagad bez aizkustinājuma asarām pat atcerēties nevaru, kā Ērika ar tēti tajā vakarā, neko man nesakot, abi bija saklājuši svētku galdu un ar lepnumu par padarīto sagaidīja mani mājās. Tas bija tik skaisti. Labāk dodu, nekā saņemu Es nemīlu iet ciemos. Man labāk patīk, ka ciemiņi nāk pie mums. Jā, ir zināmas klapatiņas, taču tās ir patīkamas un nes tikai gandarījumu. Tas nekas, ka mums ir tikai divas istabiņas un ar vietu tā paknapāk. Toties cik labi ir visiem kopā! Mums ir liels pagalms — vietas nekad nav trūcis. Arī šogad dzimšanas dienu svinēsim kuplā pulkā. Esam izrēķinājuši, ka, saskaitot tikai brālēnus un māsīcas ar ģimenēm, sanāk 54 cilvēki. Nezinu, vai visi atbrauks, bet radu saime mums tiešām ir iespaidīga. Bet tas liecina, ka esam bagāti cilvēki. Dāvanās dodu priekšroku praktiskām lietām. To radi un draugi zina, tāpēc svētkos vienmēr saņemu kaut ko noderīgu. Bet, ja nopietni, tad vismīļākā dāvana man ir dziesma, ko visi mani dziedošie radi un paziņas kopīgi nodzied. Tas ir skaits un aizkustinošs brīdis. Ar gadiem esmu iemācījusies mīlēt lauku puķes. Agrāk šķita, ka tās skaistākās ir rozes, bet tagad tikpat pievilcīgas šķiet arī margrietiņas vai neaizmirstules. Ja varētu, dzīvotu dārzā Mans patīkamākais atpūtas veids ir rosīšanās puķu dārzā. Protams, audzēju arī burkānus, kartupeļus, gurķus. Taču tā ir manas dārzniecības saimnieciskā puse. Ir vēl otra — puķu dārzs. Šī aizraušanās attīstījās gadu gaitā. Ja pirms 25 gadiem kāds teiktu, ka es ar patiku un gandarījumu rušināšos zemē, audzēšu puķes, es tikai pasmietos. Jaunībā, kad mamma lika ravēt nezāles dārzā, tā bija viena no visnepatīkamākajām nodarbēm pasaulē. Taču tagad, ja būtu iespēja, es savā dārzā pavadītu vēl vairāk laika. Man patīk sakopta, skaista vide. Patīk puķes. Katrā no tām ir daļiņa no manis. Kopā ar vīru aizbraucam uz mežu, tur vienmēr atrodam kādu interesantu sakni vai zaru, ko vēlāk var izmantot puķu dārzā kā dekorāciju. Esam no tiem cilvēkiem, kuri var saposties un ar teltīm aizbraukt atpūsties pie jūras. Arī šogad plānojam, ja vien laika apstākļi ļaus, aizbraukt apciemot jūru. Tā, lūk, es jūtos savos 50 gados. Bijis laiks, kad dzīve mani mīļi glaudījusi pa galvu, bijis — situsi pa to pašu vietu, taču es ar pārliecību, ka labākais vēl priekšā, esmu neatlaidīgi gājusi uz priekšu. Iveta ČIGĀNE Raksts publicēts laikrakstā "Ludzas Zeme" 2010. gada 29. jūnijā. Pārpublicējot - atsauce obligāta.