HOBIJS — PALĪGS MĀJĀS UN DARBĀ

Kārsavas novada svētki izskanējuši, taču atbalsis par to norisi dzirdamas vēl šodien. Daudzus kārsaviešus un ciemiņus sajūsmināja Kārsavas Kul­tūras namā organizētā amatnieku dar­bu izstāde, jo tur varēja ne tikai  apskatīt dažādus izstrādājumus, bet arī uzzināt par novadā dzīvojošiem ta­lantīgiem un aizrautīgiem cilvē­kiem.

Apmeklētāju, it īpaši bērnu, uz­manību piesaistīja pašdarināto leļļu izstāde. To autore — kārsaviete Svetlana LOČMELE. Tiesa, pašlaik Svetlana dzīvo Rēzeknē un strādā pirmsskolas izglītības iestādē, taču Kārsava ir viņas dzimtā pilsētā, tāpēc uz uzaicinājumu piedalīties izstādē viņa atsaukusies labprāt.

Viss  sākās  ar  piramīdu

Svetlana atzīstas, ka pēc dabas ir aizrautīga un radoša, un tieši šīs īpašības ir nepieciešamas darbā ar bērniem.

— Strādājot ar bērniem, iedvesmu smelies tieši no viņiem. Visos laikos ir bijis tā, ka bērns vislabāk jauno apgūst rotaļu veidā, tad, kad viņš tiek ieinteresēts. Reizēm to izdarīt nav nemaz tik viegli. Taču par to vēlāk.

 Doma  gatavot pašdarinātas rotaļlietas radās, kad biju dekrēta atvaļinājumā. Dēlēnam Rihardam bija pusotrs gadiņš, viņš jau aktīvi interesējās par visu apkārt notiekošo. Rūpnieciski ražotās rotaļlietas mani nedaudz mulsina tajā ziņā, ka tās nāk pārsvarā no Ķīnas, nākas dzirdēt, ka te viena, te cita ekspertīze apliecinājusi, ka tās bērniem ir kaitīgas. Tāpēc nolēmu savam bērnam pati uzmeistarot piramīdu. No auduma veidotā piramīda kļuva par aizraujošu rotaļlietu, jo katrā riņķī atrodas kaut kas čabošs un grabošs, katrs atšķiras pēc sava lieluma un krāsas un noder visdažādākajām rotaļām — riņķus var ripināt, sēdēt uz tiem, nest uz galvas, mest zemē. Pati biju pārsteigta par to, cik ļoti dēlam patika šī rosīšanās.

Visvairāk problēmu sagādāja krāsas, jo, lai izgatavotu lielāko, apakšējo, riņķi, bija nepieciešama vesela divguļamā sega. Riņķu tapšanas tehnika ļoti vienkārša, jo noderēja kādreiz bērnībā vecmāmiņas mācītā paklāju tamborēšanas prasme.

Tāds, lūk, bija mans pirmais eksperi­ments. Taču apetīte rodas ēdot. Tā arī ar mani. Pamazām tamborēju dažādus dzīvnieciņus, dārzeņus, spēļu kauliņus, jo ar šādām spēlēm varēja jauki spēlēties un arī attīstīt bērnā runas spējas, mācīt koordinēt kustības.

Hobijs  pārceļo  uz  darbu

— Pēc eksperimentiem mājās nolēmu pamēģināt pašdarinātas rotaļlietas izman­tot nodarbībās un rotaļās arī bērnudārzā. Darbā ar bērniem skolotājai jābūt gatavai katru dienu strādāt ar pilnu atdevi, ieinteresēt un noturētu audzēkņu uzmanību. Mums darbā katrai nedēļai ir savs temats. Lai bērniem izskaidrotu, kas ir zivs, no kā viņa sastāv, iztamborēju lielu zivi, kurai varēja atpogāt visas sastāvdaļas. Bērniem patika, un arī zivju tematu esam apguvuši pietiekami labi. Tā pamazām darbā ar bērniem  esmu izvēlējusies izmantot pašdarinātas rotaļlietas. Tās atšķiras ar savu oriģinalitāti, vienkāršumu un radošu pieeju izgatavošanā.Protams, pašdarināto rotaļlietu un attīstošo mācību līdzekļu gatavošana ir radošs process, kas prasa izdomu, rūpīgumu, neatlaidību un, protams, laiku.  Darinājumus var veidot no dažāda dabiskā materiāla, piemēram, kokvilnas, vilnas, zīda utt..  Tās ir drošas un netoksiskas, dabīgas, taustei patīkamas, izturīgas un var nodzīvot ilgu mūžu.

Pašdarinātās rotaļlietas vienmēr ieprie­cina bērnus, ļauj ne tikai vingrināties, darboties rotaļas laikā, bet kalpo bērnu vispārējai attīstībai — priekam, pasaules iepazīšanai, jaunu prasmju apguvei, — ir pārliecināta Svetlana.

Jāatzīmē, ka šopavasar Rēzeknes pilsē­tas izglītības iestāžu pedagogu radošo darbu skatē Svetlana Ločmele  ieņēma 2. vietu un tika atzīta par vienu no rado­šākajiem pirmsskolas skolotājiem.

Lelles  vairs  nelaiž  vaļā

Svetlana stāsta, ka lielu daļu ideju viņa atrod internetā.

— Tā nejauši uzgāju informāciju par to, kā var izgatavot tekstillelles. Tās var būt gan ar karkasu, gan mīkstās lellītes.

Pirmā manis gatavotā lelle bija ragana. Pati gatavoju kar­kasu, seju, šuvu apģērbu utt.. Šovasar šī lelle ir atradusi savu vietu piemājas dārzā, baida vārnas un zagļus. Tad izdomāju izgatavot vecmāmiņu — Dušečku.

 Karkasa darināšanai nemaz tik daudz materiāla,  kā tas šķiet sākumā, nav vajadzīgs. Nepie­ciešama metāla stieple (karkasam),  sintepons un zeķubikses. Kar­kasu pārklāj ar sinteponu, zeķubiksi virsū, un pārējais jau darinātāja rokās, jo katrs pēc saviem uzskatiem veido sejas vaibstus, mīmiku. Daļai leļļu izmantoju pat veikalā pirktās dabīgās pielīmējamās skropstas. Viss tiek darīts, lai lelle atdzīvotos, smaidītu vai būtu dusmīga. Te jau katrs īsteno savu ideju.

Pēc vecmāmiņas nolēmu izgatavot vectētiņu. Sanāca īsts pārītis: vecmāmiņa kašķīga un pavēlnieciska, bet vectētiņš Jegorijs — labsirdības iemiesojums. Nākamo nolēmu gatavot mazmeitiņu, un tad jau arī pasaka par rāceni gandrīz vai gatava.

Nākamā lelle tapa vienu kāzu iespaidā. Kāzās Ludzā viesus apkalpoja viesmīlis Kazimirs. Tik graciozi un pareizi, tik labi pārzināja visas manieres, ka man radās ideja iemūžināt viņu lellē. Protams, īstu līdzību man neizdevās panākt, taču pati ideja radās tieši, redzot šo cilvēku.

Kopumā manā kolekcijā ir 5 karkasa lelles, daudz mīksto tekstila lellīšu. Tās ir smiek­līgas un vienmēr uzlabo garastā­vokli. Tās ir ļoti jauka dāvana gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Ja  diena  būtu  garāka...

Svetlana atzīst, ka viņai ideju ir daudz. Galvenais to īstenošanas traucēklis ir laika trūkums, jo, piemēram, karkasa lelles izgatavošana aizņem pusotru dienu (veltot visu laiku tikai darbam), bet mīkstās lellītes izgatavošana — 5 — 6 stundas.

— Kad ir ģimene, darbs, sava māja, tad hobijam nemaz tik daudz laika nepaliek. Lai smadzenes nerūsētu, — smejoties saka Svetlana, — mēģinu idejas saistīt ar noderīgām lietām. Tā esmu izplānojusi rotaļu laukumiņu savam dēlam un kopā ar vīru, jo viņš ir lielā darba darītājs, esam to realizējuši dzīvē.

Strādājot un nedaudz fantazējot, esam iemācījušies padarīt krāsaināku savu dzīvi,  — saka Svetlana.

Iveta  ČIGĀNE

Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2011. gada 13. septembrī. Pārpublicējot un citādi izmantojot – atsauce obligāta.