KĀ UZSĀKT ZIVJU AUDZĒŠANU?

Lauksaimniekiem nenākas viegli — lai kādu produkciju viņi sāktu ražot, atduras vai nu pret zemajām iepirkuma cenām, vai nu pret nelielo pieprasījumu utt.. Tikai uzņēmīgākie meklē jaunas nišas.

Zivsaimniecība kā nozare Latgalē nav attīstīta, arī Lauku konsultāciju birojs savu semināru tēmās to iekļauj ļoti reti. Tāpēc vairāki lauksaimnieki un viens otrs uzņēmējs no Ludzas un Kārsavas novada bija priecīgi par iespēju uzzināt kaut ko vairāk par zivju audzēšanu.

Pagājušajā nedēļā notika izbraukuma seminārs Aivara un Haides Kjakstu saimniecībā Kalēji Ozolmuižas pagastā, 5 minūšu braucienā no Rēzeknes.

Kaut pirmais dīķis saimniecībā ierīkots tikai pašu priekam, ar laiku saimnieks saprata, ka ar zivju audzēšanu var nopelnīt naudu. Palēnām saimniecība ir attīstījusies tādā līmenī, ka pie viņa brauc pēc pieredzes.

Ar ko sākt?

— Zivju audzētāja izglītības man nav, — savu stāstījumu iesāka Aivars Kjakste. — Bet visu bērnību esmu pavadījis pie ūdeņiem makšķerējot. Pēc skolas beigšanas 8 gadus nostrādāju meliorācijā par ekskavatoristu, tāpēc šo to no grāvju un dīķu rakšanas sapratu. Kad me­liorācijas saimniecība pajuka, privatizēju divus draglainus un divos gados  izraku lielo dīķi, lai pie mājām būtu, kur peldēties. Sava prieka pēc ielaidu arī karpas. Pēc pāris gadiem te sāka arvien biežāk ierasties sveši cilvēki un piedāvāt maksu par atļauju makšķerēt un par noķertajām karpām. Tā pamazām sapratu, ka ar to lietu var nopelnīt.

Vairāk kā desmit gadu laikā izrakti četri dīķi, tiek rakti vēl divi, vienlaicīgi ierīkojam jaunu dambi.

Sākumā ņēmāmies tikai ar karpām, bet tām ir viena īpatnība — karpas copē tikai noteiktu laiku, pēc tam — neķeras. Nolēmu, ka jāpapildina dīķi ar citu sugu zivīm. Tā es pamazām nonācu līdz forelēm, kuras ķeras jebkurā laikā.

Es negribu jūs noskaņot pret likumiem, bet pats centos izvairīties no dažādām projektu saskaņošanām. Ja dīķis ir līdz 0,5 ha un tu neaizskar kaimiņu intereses, ja tu nebojā meliorācijas sistēmas, tad dīķa rakšana savā zemē ir katra privātā lieta. Protams, daudz savādāk būs tad, ja jūs iesaistīsieties Eiropas naudas apgūšanā. Tad bez ģeodēziskiem projektiem un ne­skaitāmu kabinetu staigāšanas neiztiksiet.

Izpētiet savu zemesgrāmatai pievienoto meliorācijas karti un izdomājiet, kurā vietā vislabāk rakt. Neaiztieciet kolektorus. 

Pirmkārt, pirms dīķa rakšanas noteikti izdomājiet, kādas sugas audzēsiet — siltummīlošās (karpveidīgās un storvei­dīgās) vai aukstummīlošās (lašveidīgās), jo no tā atkarīgs dīķa projekts (dziļums un krastu stāvums).

Otrkārt, jāievēro reljefs. Jācenšas rakt viszemākajās vietās, lai dīķi piepildītos ar ūdeni pašplūsmā. Mūsu divi mazie foreļu dīķīši gan izrakti uzkalnā un tiek mākslīgi piepumpēti ar ūdeni.

Treškārt, rokot dīķi, nekad neatstājiet tā dibenā organiskos savienojumus — melnzemi, kūdru. Tas jāizceļ ārā, jo ziemā kūdra noēd ūdenī esošo skābekli. Izņēmu­mi ir gadījumi, kad dīķim ir spēcīga caurtece.

Ja rokat smilšainā vietā un dīķa apakšā ir grants vai smilts, arī to ieteicams izcelt. Pirmkārt, noderēs pašiem celtniecībā vai pārdosiet (arī melnzemi un kūdru var pārdot), otrkārt, pa grunti plūdīs projām ūdens, būs visu laiku jāpapildina ūdens līmenis.

Ceturtais noteikums — ir svarīgi, lai no mājas dīķis būtu pārskatāms. Ir jāredz, kas notiek dīķī, jo tas, tāpat kā kūts, ir jūsu saimniecība.

Piektais — nerociet dīķi meža vidū vai lapu koku tuvumā, jo rudenī lapu savāk­šana ir ļoti sarežģīts process. Ja 3 — 4 ga­dus nesavāksiet lapas, tās dīķa dibenā izveidos biezu organisko slāni, kas ēdīs skābekli.

Sestais — nevis noteikums, bet ietei­kums — rokot jaunu dīķi, pie reizes padomājiet, kā līdz tam aizvadīt elektrības kabeli. Vislabāk — trīsfāžu, jo ziemā jums vajadzēs pievienot aeratoru, vasarā — pumpi vai zāles pļāvēju utt..

Jaunā dīķī zivju mazuļus var ielaist tikai nākamajā pavasarī. Uz 1 ha dīķa platības ielaiž aptuveni 70 kg karpu mazuļu (mazulis sver aptuveni 30 g).

Un visbeidzot — karpu audzēšana ir visekonomiskākā, tāpēc iesācējam nevajadzētu ķerties pie ekselentākām sugām. Jebkurā gadījumā jāizdomā, kādiem nolūkiem audzēt zivis: ja rūpnieciskai nozvejai un pārdošanai, tad karpas arī labi, bet, ja makšķernieku piesaistīšanai, tad jāatceras par to copēšanas īpatnībām. 

Dīķu nogāžu slīpums

Ir liela nozīme to krastu jeb nogāžu slīpumam, kas atrodas zem ūdens līmeņa. Karpas, līņi ir siltummīlošās sugas, to dīķim jābūt ar iespējami lielāku ūdens spoguli, lai ūdens maksimāli sasiltu. Dīķa dziļums — 1 līdz 2 m, bet nogāzes jāveido iespējami lēzenas (augstuma un garuma attiecība aptuveni 1 pret 3). Forelēm ir pretēji: tās ir lašveidīgās, aukstummīlošās. Jācenšas foreļu dīķa ūdeni turēt iespējami vēsu, jo jau 26 grādu temperatūrā tās iet bojā (šovasar saimnieki dabūja riktīgi nopūlēties, no dziļurbuma sūknējot ūdeni foreļu dīķiem. Tātad foreļu dīķis ir ar iespējami stāvām nogāzēm, ne lielāks par 0,1 ha, bet dziļums — līdz pat 6 — 7 m. Tikai neveidojiet pilnīgi vertikālus krastus, jo tie iebruks.

Neatstājiet lielas nogāzes virs ūdens līmeņa, jo būs grūti appļaut. Mēs appļaujam ar traktoru, zāli nesavācam.

Ūdens novadīšana

Visi profesionālie dīķi ir nolaižami. Šim nolūkam ierīko meniķi — betona vai cita atbilstoša materiāla cauruli ar dēlīšiem vairākos līmeņos atbilstoši tam, cik daudz ūdens jānolaiž. Īpaši svarīgi nolaist līmeni ziemā, kad draud du­bultā ledus veidošanās (atkuš­ņa laikā virs ledus izveidojas ūdens kārta, kas, iestājoties salam, atkal sasalst). Tad skā­bekļa bads dīķī ir neizbēgams.

Aivara Kjakstes saimniecībā visi meniķi ir paštaisīti, no betona, bet esot dzirdēts, ka pārdošanā ir arī attiecīgas plastmasas ierīces, bet dārgas.

Saimnieks sīki izstāstīja, kā būvēt meniķi un kāds ir tā darbības princips, bet mēs neiedziļināsimies. Tas vienalga jāredz. 

Nārstojamais un ziemošanas dīķis

Ja negrib karpu mazuļus pirkt, tām taisa speciālus nārstojamos dīķus (Kalēju saimniecībā tādu šogad tikai sākuši rakt). Dziļums nārstojamajam dīķim — līdz metram, ļoti lēzenas malas, kurām ļauj apaugt ar zāli zem ūdens līmeņa. Gar zāli karpas noberž ikrus.

Ideālā variantā karpām ir arī atsevišķs ziemošanas dīķis, ja platības atļauj. Rudenī karpas no parastā dīķa nozvejo un ved uz ziemošanas dīķi, kas ir mazāks, ar lielāku ūdens caurteci, ar stāvākiem krastiem. Tajā vieglāk nodrošināt vajadzīgo skābekļa līmeni.

Foreļu dīķos obligāti jāseko skābekļa koncentrācijai un ūdens pieplūdei. Ūdens ik pa laikam jāpiepumpē svaigs, jāseko zivju blīvumam, tas nedrīkst būt par lielu. Pirmajā gadā (tātad svaigā ūdenī) savā 0,1 ha dīķī A. Kjakste  ielaida 400 mazuļus un tie veiksmīgi izauga.

Kaimiņu būšana

Klausītājiem, protams, radās jautājums, vai dažādu sugu zivis var salaist vienā dīķī.

— Foreles pie karpām — noteikti nē. Mēs bijām ielaiduši 25 foreļu mazuļus karpu dīķī, bet tie vienkārši pazuda. Visdrīzāk, ūdens vasarā bija par siltu, tās apdullušas peldēja gar dīķa malu un tika knābī kādam lidojošajam. Turklāt karpas riktīgi saduļķo ūdeni, tādēļ foreles vien­kārši neredz barību. Otrādi gan var — pavisam nedaudz karpu vai pat storu var ielaist foreļu dīķī, lai pa apakšu salasa barību, ko neapēd foreles, bet tikai nedaudz — lai nesaduļķo ūdeni. Vārdu sakot, foreles pacietīs tikai dažas citu sugu zivis.

Dažas stores pie karpām var ielaist, jo pēc skābekļa pieprasījuma tās ir līdzīgas, abas ir siltummīlošas. Bet storēm (tās ir plēsoņas) ir speciālā barība, ar to jārēķinās, ja grib normālu pieaugumu. Duļķojuma stores nebaidās.

Piebarošana

Karpu mazuļus (tos ielaiž dīķī aprīlī) baro ar miežiem un kviešiem, tos audzē paši. Sākumā graudus saplacina, pēc tam dod veselus. Vasaras vidū jau var dot arī zirņus, bet tos pirms mešanas dīķī obligāti piebriedina, jo citādi, uzbriestot zivteles vēderā, zirnis pārplēsīs tām zarnas.

Barību novieto dažās konkrētās vietās dīķa krastā uz grunts vai kādas koka paplātes (protams, ūdenī), lai varētu kontrolēt, cik ātrā laikā to apēd un cik izsalkušas ir zivis, kā palielināt devas.

Storēm un forelēm pērk speciālo barību.

Ienaidnieki un slimības

Zivju visbiežākie ienaidnieki: ūdrs, zivju gārnis, zivju dzenis, kormorāns un divkājainais...

Pret ūdriem Kalējos cīnās ar slazdiem, kaut arī tas nav atļautais paņēmiens. Ja ūdrs ir ieminis taciņu, viņš nāk regulāri, tāpēc vajag novietot slazdu tur, kur viņš iet (to nosaka pēc ekskrementiem). Pret zivju gārni (arī pret ūdri) var cīnīties ar elektroganu tieši gar dīķa krastu, jo gārnis nelaižas ūdenī, tas nosēžas krastā un tad brien dīķī.

Saimnieks pieļauj, ka gadījumā, ja ūdri vai gārņi nāks bariem virsū, viņš ierīkos kustības sensorus un atbaidīs ar trokšņa signāliem. Ja dīķis ir neliels, var tam pāri pārstiept tīklu.

Viens no dīķa kopšanas paņēmieniem ir kaļķošana. Tā ir obligāta tad, ja dīķī sa­vairojusies kāda slimība. Karpu sarkanplankumainību veiksmīgi ārstē ar antibiotikām, tās pievienojot savārītiem, sastampātiem kartupeļiem.

Ļaunāk ir tad, ja dīķī tikuši parazīti, no tiem var tikt vaļā tikai vairākos gados.

Lai samazinātu risku dabūt slimības, Kalējos domā par savu mazuļu audzēšanu.

Semināra laikā saimnieks demonstrēja skābekļa mērāmo aparātu. Mēra, kad dīķis aizsalis, vismaz reizi nedēļā, bet labāk — biežāk. Mērījumus veic gan dīķa dibenā, gan zem paša ledus, tad izrēķina vidējo. Aivars parādīja dažādus ūdens aeratorus, izstāstīja to darbības principus. Svarīgi, ka skābekļa piepumpēšana jāsāk vēl tad, kad nav iestājusies kritiskā koncentrācija, jo skābekļa daudzumu var pacelt tikai divu diennakšu laikā, aeratoram nepārtraukti strādājot.

Semināra dalībniekiem bijs iespēja ar makšķeri pastāvēt pie foreļu dīķa. Diviem paveicās, pa 700 — 800 g smagai forelei viņi aizveda mājās. Pārējiem būs jābrauc vēl savā brīvajā laikā.

Cenas šādas: par piekļuvi karpu dīķim saimnieki ņem 1 latu, par nomakšķerē­tajām karpām — Ls 2,50/kg. Foreles ķeras vienmēr, tāpēc par stāvēšanu pie dīķa nav jāmaksā, bet par foreles dzīvsvara kilogramu — 4 lati. Par storēm ziņu nav.

Kalējos ir brīnišķīgas ugunskura vietas, ir arī liela segta nojume, kur var brīvi justies vismaz cilvēki 30. Šajā nojumē ir liela krāsns ar iespējām gan grilēt, gan cept, gan žāvēt zivis vai līdzpaņemto gaļu. Ir divas sausās tualetes, tiek celta melnā pirts. Dušas un naktsmītnes gan nepie­dāvā.

Dzintra  BATŅA

Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2010.  g. 26. oktobrī. Pārpublicējot un citādi izmantojot – atsauce obligāta.