SLĒPOŠANA SIRDSPRIEKAM, NEVIS REZULTĀTIEM

Sniegotā ziema dau­dzos atmodinājusi tieksmi no­doties jau piemirstajiem ziemas priekiem. Ludzānietei Jolantai Strogo­novai šāds laiks īsti pa prātam, jo viņa ir kaislī­ga slēpošanas piekritēja.

Bērnības  ziemās — vienmēr  uz  slēpēm

— Esmu dzimusi un uzaugusi Rundēnu pusē, un, cik sevi atce­ros, ziemā nebija lielāka prieka, kā izskriet laukā, izdauzīties ar ragaviņām, izbraukt ar slēpēm. Ģimenē augām pieci bērni, visiem bija nepieciešams apģērbs, skolas piederumi, taču vecāki, it īpaši tētis, uzskatīja, ka bērniem jābūt arī slēpēm. Tagad novērtēju to, ka vecāki, lai arī vienkārši lauku cilvēki, vienmēr atbalstīja jebkādas bērnu aktivitātes. Taču jāpiebilst, ka 60. un 70. gados slē­pošana nebija nekāds ekskluzīvs sporta veids. Slēpes ražoja tepat Latvijā. Tās maksāja 5—7 rubļus, ādas stiprinājumi — 2— 3 rubļus. Otrs iemesls, kāpēc sāku nodarboties — neteikšu ar sportu, tas būtu pārāk skaļš paziņojums, ar fizisko kultūru, tas būs īstais apzīmējums — bija Rundēnu skolas fizkultūras sko­lotāja Šalvas Hmelidze attieksme pret bērnu fizisko audzināšanu. Viņš vienmēr ļoti nopietni gatavojās savām stundām, taču arī no skolēniem prasīja tikpat nopietnu atdevi. Līdz šim brīdim atceros, kā fizkultūras stundā bija jāslēpo, bet vairākas meitenes nebija tam gatavojušās. — Tas nekas, slēpo­siet garos mēteļos un zābakos, — paziņoja skolotājs. Izskatījās diezgan komiski, taču tā bija laba mācība citiem bastot gribētājiem.

Protams, reti ir tā, ka bērnam patīk viss, ko māca skolā. Taču pašu galveno skolotājs mums iemā­cīja. Viņš pieradināja skolē­nus iet laukā, sportot. Iepotēja cīņas sparu, gribasspēku. Ar tādām īpašībām cilvēks dzīvē nepazudīs.

  Tiesa, mana bērnība krasi atšķīrās no tagadējo skolēnu bērnības. Mēs nesēdējām caurām dienām pie televizora, jo īstenībā tur neko interesantu nerādīja, mums nebija datoru. Lielākās izklaides, it īpaši lauku bērniem, bija vai nu laika pavadīšana svai­gā gaisā, vai grāmatu lasīšana.

Bērnībā bieži slimoju ar angīnu, taču tas mani neatturēja no ziemas prieku baudīšanas. Tiesa, bija jārēķinās ar to, ka bieži pēc skolas sacensībām  bija jāpa­slimo, taču ne es pati, ne vecāki to neuztvēra kā ko briesmīgu.

Rundēnu skola nekad nav bijusi bagāta. Taču manā laikā te bija 30 pāri slēpju, kuras remontēja un laboja turpat uz vietas. Tā bija iespēja iemācīties slēpot tiem, kuriem mājās slēpju nebija. Žēl, ka tagad skolās vairs tādas prakses nav.

Pēc Rundēnu vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Valsts universitātes ģeogrāfos. Studiju laiks bija ļoti interesants un aizraujošs. Tā kā arī universitātē bija jāsporto un jāizvēlas kāds sporta veids, es izvēlējos to, ko vislabāk pratu, — slēpošanu. Rezultāti arī nebija slikti, 2 gadus startēju universitātes izlases komandā. Taču, pat neskatoties uz panākumiem, man nekad nebija domas pievērsties profesionālajam sportam, padarīt to par  dzīvesveidu. 

Studiju gados daudz ceļoju, jo mācījos taču ģeogrāfos. Atceros ar slēpošanu saistītu atgadījumu Kaukāza kalnos. Tad mēs — studentu grupiņa — apmetāmies uz naktsmītni kalnu pakājē. Sajūtas burvīgas, un vai tad jaunībā negulēta nakts kaut ko nozīmēja? Kā tagad atceros, bija pilnmēness un tik gaišs, ka varētu pat grāmatu lasīt. Vai tad tādā laikā gulēsi?

Dienā man viens no grupas biedriem bija iedevis nobraukt pa trasi ar īstām slaloma slēpēm. Kā tās slīdēja! Pa kluso, nevienu nebrīdinājusi, nolēmu uzkāpt kalnā un nobraukt pa dienā jau iebraukto trasi. Domāts — darīts. Kāds skaistums pavērās, skatoties no augšas! Pat elpu sita ciet. Kā putns slaidā lokā laidos uz leju. Sākumā nebija nekādu problēmu. Taču es nezināju, ka mēness gaismā attālumi izskatās savādāk nekā dienas gaismā. Redzu, ka uzkalniņš ir pavisam neliels, bet īstenībā tas izrādās liels. Redzu, ka līdz klintij vēl labs gabals, taču īstenībā knapi izvairījos no ietriek­šanās tajā. Pēdējiem spēkiem nobraucu lejā. Tikai tad sapratu, kā biju riskējusi. Taču tā ir, kamēr pats neizbaudi uz savas ādas, tikmēr arī neuzzini par iespējamajām briesmām. Par spīti visam, tas bija brīnišķīgs piedzī­vojums.  

Jātrenē  muskuļi un  jāvēdina  galva

Sportošana, fiziskās akti­vitātes, protams, cilvēkam ir nepieciešamas, taču ne viss dzīvē saistās  tikai ar fizisko stāvokli. Svarīga arī garīgā puse, un man, piemēram, savas domas vislabāk palīdz sakārtot slēpošana. Te ir viss — dabas skaistums, klusums, slodze ķermenim. Strādā rokas un kājas, bet prāts atpūšas. Pēc slēpošanas jūtos nedaudz nogu­rusi, bet it kā atjaunojusies. Mūs­dienās cilvēkam ir liela slodze gan darbā,  gan ģimenē. Dažkārt pārlieku liela ir arī informācijas, visbiežāk negatīvās informā­cijas, plūsma. Man labākais veids, kā atbrīvoties no stresiem, ir paslēpot.

Trasi izvēlos pati. Taču viena slēpot nemīlu. Laikam jau vairāk drošības apsvērumu dēļ. Man ir paveicies, ka esmu atradusi domubiedrus, un kopā ar darbabiedreni Irēnu Uzuleņu esam izslēpojušas tuvākās pilsētas apkaimes. Abām nepatīk slēpot pa svešu trasi, tāpēc pašas izvēlamies, kur doties. Vienu gadu slēpojām uz salu Lielajā Ludzas ezerā, citreiz uz salu Dunakļu ezerā. Taču vislabāk patīk Makašānu kalni. Slēpošana pa līdzenu vietu mani īpaši nevilina. Patīk, lai būtu pēc iespējas garāki nobraucieni no kalna, lai būtu iespēja izbaudīt lidojuma sajūtu.

Labprāt, protams, brauktu slēpot uz Gaiziņkalnu, uz citām slēpošanas trasēm. To arī esmu darījusi. Taču tas aizņem daudz laika un finansiāli arī nav lēts pasākums. Tāpēc tomēr vairāk slēpoju tepat Ludzas apkaimē.

Nemāku slēpot slīdsolī. Savā laikā esmu iemācījusies klasisko soli un pie tā arī pieturos.  Tagad, parokoties atmiņu plauktos, varu apgalvot, ka vēl pagaidām nav bijis nevienas ziemas, lai es ne­būtu slēpojusi. Tiesa, pēdējās zie­mas nav bijušas labvēlīgas ziemas sporta veidiem, taču katru reizi sniegs, kaut nedaudz, bet ir bijis.

Mūsdienās  slēpotāja aprīkojums  ir  dārgs

Esmu atradusi labu veidu, kā tiešām lēti iepirkties. Es izmantoju pavasara atlaides, ko rīko Rīgas sporta preču veikali. Tā aizpērn slēpju zābakus dēlam, kuri maksāja pāri 50 latiem, Rīgā nopirku par 12 latiem. Arī labas  slēpju nūjas nopirku ar atlaidēm. Šogad domāju tādā pašā veidā iegādāties slēpes.  Ja ir vēlēšanās, var izgrozīties.

Arī vasarā man patīk aktīvi sporta veidi: peldēšana, braukša­na ar velosipēdu. Taču ziemas sporta veidi — slēpošana un slidošana — tomēr ir tuvāki.

Man ir liels prieks, ka šogad pilsētā ir ierīkota tik jauka slidotava. Tur iespējams iznomāt hokeja nūjas,  nākotnē — varbūt arī slidas. Gribētos, lai tāda iespēja būtu arī slēpotājiem. Par nelielu samaksu brīvdienās varētu iznomāt slēpes un paslēpot.

Svarīga ir  vecāku  nostāja

Tagad daudzi vecāki sūdzas, ka bērni negrib iet laukā, labprātāk pavada laiku mājās pie datora. Taču arī paši vecāki nerāda piemēru bērniem. Bērnu vajag ieinteresēt, parādīt viņam visu fizisko aktivitāšu burvību. Mani puikas labprāt sporto, ziemā mīl paslēpot, uzspēlēt hokeju. Svarīga ir vecāku nostāja, pamudinājums.

Šogad ir ļoti jauka ziema, un man ir prieks par to, ka gan Ludzas parkā, gan citviet var satikt slēpotājus, gan jaunus, gan cilvēkus gados.

Iveta  ČIGĀNE