KAD SVEŠUMĀ DOTIES ESI SPIESTS
Daudzi pazīst kārsavieti Irēnu Gasuli. Pēdējo gadu laikā viņas dzīvē notikuši vairāki neparedzēti pagriezieni.
Irēnai ir divas augstākās izglītības — savulaik pabeigtas valstī prestižas izglītības iestādes: Latvijas Lauksaimniecības universitāte un Latvijas Universitāte. Desmit gadus viņa ir nostrādājusi par projektu vadītāju un teritorijas plānotāju Kārsavā un kļuvusi par atzītu speciālisti šai jomā. Pie Irēnas parasti sūtīja pieredzes apmaiņā jaunos speciālistus un prasīja padomu. Tomēr visas pieminētās zināšanas un prasmes vienā brīdī izrādījās nevajadzīgas.
Notika tas, par ko klusībā mūsu valstī baidās katrs, pat šķietami stabilā un nepieciešamā darba vietā strādājošais, — Irēna palika bez darba. Joma, kas vēl pirms dažiem gadiem tika uzsvērta par prioritāru, nu vairs tāda nebija. Sākās krīzes laiks, štatu samazināšana, un zuda cerības arī par darbu citā pašvaldībā. Bija jāsāk viss no jauna. Kad tev vairs nav ne 20, ne 30, tas ir grūti. Par Irēnu gan to apgalvot nevar, jo viņa vienmēr ir spējusi mācīties un iesaistīties jaunos projektos. Tobrīd vienīgā iespēja nopelnīt bija darbs ārzemēs. Kā Irēna atzīst, pusmūžā uz svešām zemēm darba meklējumos cilvēks dodas tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Diemžēl tā daudzkārt ir vienīgā iespēja nodrošināt sevi un ģimeni. Darbu palīdzēja atrast savējie Ir jau skaidrs arī tas, ka šobrīd pat attīstīto valstu darba tirgū neviens vairs negaida viesstrādnieku pūļus. Visdrošākais veids tikt pie darba ir tad, ja par tevi parūpējas kāds no savējiem, kas tur jau iekārtojies. Arī Irēna izvēlējās šo ceļu, un pamatoti, jo ziņas par krāpniekfirmām joprojām ir aktuālas. Ik pa brīdim atkārtojas stāsti, ka dzimtenē solītais svešajā zemē izkūp kā dūmi reizē ar lielajiem solītājiem. Norvēģijā jau divus gadus bērnudārzā strādā un studijām šai valstī gatavojas meita Laura. Viņa arī atrada mammai iespējamo darbavietu Oslo piepilsētā. Tas gan bija arī liels izaicinājums — darbā vajadzēja ierasties ar savu mašīnu un strādāt firmā, kas nodrošināja lielākās norvēģu avīzes piegādi pasūtītājiem mājās. Tas, ka Irēna brauca uz vietu, kur meita jau bija iedzīvojusies, un arī tas, ka Norvēģijā savulaik jau bija būts mazpulku darba pieredzes apmaiņas braucienā, radīja zināmu drošības sajūtu. Jāsāk ar valodu Tā nu Irēna ar savu mašīnu devās ceļā. Ar prāmi līdz Stokholmai un tad jau ar savu transportu tālāk. — Biju gan diezgan nobijusies, jo Norvēģijā tādu vienkāršu ceļu nemaz nav. Ir tikai ļoti kalnaini vai mazāk kalnaini. Bija janvāris, ziema, sniegs. Mana autovadītāja pieredze arī nebija kā profesionālim. Tomēr zināmu drošības sajūtu radīja tas, ka ceļazīmes un noteikumi pamatā ir tādi paši kā pie mums un atļautais ātrums apdzīvotās vietās ir tikai 60, bet pilsētās — pat 30 kilometru stundā. Kalnainajos apvidos, kas nav apdzīvoti, atļautais ātrums gan ir 70 kilometri, bet tādus līkumus, kādi tur ir, es gan ar 70 km/h izbraukt neuzdrošinājos. Droši vien, ka ar laiku pie tā pierastu, bet sākumā tas izskatījās diezgan baigi, — tā savus pirmos iespaidus raksturo Irēna. Pirmais, kas man bija jāizdara, — jāapgūst valoda. Tamdēļ tur notiek valodas kursi. Norvēģi ir diezgan pielaidīgi šai ziņā, un, ja viesstrādnieks prot angļu valodu un darbā norvēģu valoda tieši nav vajadzīga, tad pietiek tikai ar angļu valodu, ko visi norvēģi prot apmēram tādā pašā līmenī kā krievu. Bet, tā kā Irēnas augļu valodas zināšanas bija minimālas, valodas kursos bija jāiet. Tie ir maksas kursi, tāpēc sākumā, kamēr tie nav pabeigti un arī darbā ir noteikts pārbaudes laiks, jāiegulda pašam sava nauda un nekāda peļņa nesanāk. Norvēģu valodu kursos mācīja ar angļu valodas starpniecību, un Irēnai būtībā tā bija dubultslodze — divas svešvalodas. Kursu pirmo daļu pabeigusi, Irēna nolēma: jāsāk pelnīt, un valoda tālāk jāapgūst individuāli pie privātskolotāja — tas dos labākus rezultātus. Karte rokās — un ceļā Avīzes nogādāšanai pie klientiem ir izstrādāti noteikti maršruti. Līdzi iedod karti, kurā norādīts, kur jāapstājas, lai pastkastītē ieliktu ļoti biezo avīzi, kas iznāk katru dienu. Maršrutā katru dienu var būt izmaiņas: piemēram, klients izbraucis uz nedēļu atpūsties, tad viņam avīzi nepiegādā un viņš arī par to nemaksā. Divas pirmās reizes kopā ar Irēnu maršrutu izbrauca instruktors, bet vēlāk bija jātiek galā pašai. Sveša pilsēta, sveša valoda, adrešu grāmata un karte — un tev jātiek galā pašai. Sākums bija grūts, bet drīz vien savu 20 kilometrus garo maršrutu Irēna jau itin veikli varēja izbraukt pusotrā stundā. Turpmāk bija domāts, ka varēs izbraukt jau divus maršrutus un sākt pelnīt, bet pārbaudes laikā, lai piepelnītos, vajadzēja strādāt arī kādus gadījuma darbus. Pirmie mēneši nav pelnīšanai, bet tāpēc, lai iedzīvotos un apgūtu jaunās iemaņas, nokārtotu visas formalitātes: darba atļauju u.c.. Patīkamie pārsteigumi Vislabākie iespaidi ir par cilvēku vienkāršību, sapratni un atbalstu. Meita strādā bērnudārzā, un uzzinājuši, ka atbraukusi Lauras mamma, kolēģi un vadība ierosināja, lai tad, kad ir brīvs laiks, viņa nāk uz bērnudārzu, klausās un praksē apgūst valodu, reizē palīdzot arī audzinātājām. Visi vecāki bija informēti, nāca klāt, sarunājās, uzmundrināja. Nevienu brīdi Irēna neizjuta nelabvēlīgu attieksmi: ne darbā, ne kursos, ne uz ielas. Taisni otrādi. Norvēģi ir lieli ziemas sporta cienītāji. Pilsētiņā slēpošanas trase katru dienu tiek tīrīta un uzturēta, jo tā allaž ir cilvēku pilna. Mazuļi, tikko staigāt iemācījušies, tiek likti uz slēpēm, un visa ģimene dodas ārā. — Arī es katru dienu centos slēpot. Un, ja uz trasi aizejot, mani kādreiz nomāca skumjas vai rūpes, tad atpakaļ atgriezos labā noskaņojumā: ja tev desmitām reižu no sirds uzsmaida sveši cilvēki, ja tevi sveicina, tu arī smaidi pretī, un patiešām jūties labāk, — tādi ir Irēnas iespaidi. Pārsteigums ir tas, ka bērnudārzā strādā vīrieši, tāpat arī skolā — pedagoga darbs ir prestižs un labi apmaksāts. Irēna pamanīja arī to, ka vīrieši ģimenē daudz iesaistās bērnu audzināšanā. Vēl kas būtisks: sabiedrībā nav mantu kulta un nav izrādīšanās. Mantas ir domātas tam, lai padarītu dzīvi ērtāku, nevis zīmētos sabiedrībā. Bankas filiāles priekšnieks mierīgi brauc uz savu darbu ar velosipēdu, ja tā viņam ir ērtāk. Arī apģērba ziņā norvēģi ir vienkāršāki. Ja pie mums ikdienas un svētku apģērbs ir līdzīgs, tad viņiem darbā ir tādas drēbes un apavi, kas funkcionāli der visvairāk. Ja mēs bieži lepojamies ar tautastērpu, ko uzvelkam Dziesmu svētkos, tad norvēģi tautastērpu ģērbj arī mājās, ģimenes lokā, kad svin valsts svētkus, arī par godu ciemiņiem un citos svarīgos brīžos. Tā viņiem ir pieņemts apliecināt savu patriotismu. Uz ielas svarīgāks ir gājējs, nevis autobraucējs, ar to šoferim jārēķinās. Dārga zeme Dzīve Norvēģijā ir dārga tāpēc, ka dārgi visi pakalpojumi, īre. Produkti un apģērbs cenu ziņā varbūt ir samērojami ar Latvijas cenām, bet pārsteidzoši, ka benzīns valstī, kur iegūst naftu, maksā apmēram latu par litru. Tāpēc, lai varētu sūtīt naudu uz mājām, ir jānopelna laba alga vai arī pašam jāknapinās ar dzīvošanu. Paši norvēģi gan dzīvo pārticīgi, bet ar naudu īpaši nešķiežas. Mūsējie, kas tur iedzīvojas, uz mājām īpaši nesteidzas, jo darba vietas tur var atrast un cilvēki novērtē arī labvēlīgo attieksmi un cieņu pret katru, kas godīgi strādā, mācās valodu un pieņem šās zemes tradīcijas, Irēnas meita Laura pirms diviem gadiem aizbrauca ar mērķi mācīties un atgriezties Latvijā. Nu jau viņa valodu ir labi apguvusi, varēs studēt, bet par atgriešanos vairs nav tik pārliecināta: kāpēc atgriezties valstī, kur pret pašu pilsoņiem izturas neiecietīgi, nelaipni, it kā atgrūžot viņus no savas dzimtenes. Ja par tādu pašu darbu citviet tu saņem atalgojumu, ar kuru vari nodrošināt savu ģimeni, bet te nevari iztikt, kāpēc būtu jābrauc atpakaļ? Daudzi jaunie cilvēki svešās zemēs domā līdzīgi un, aizbraukuši uz laiku, vairs neatgriežas. Irēna atgriezās ātrāk nekā bija domājusi. Ģimenes apstākļi iegrozījās tā, ka bez viņas mājās nevarēja iztikt. Lielā peļņa izpalika. Bet bija skaidrs, ka pēc dažiem mēnešiem viņa noteikti savējiem jau sūtītu naudu, ja būtu palikusi. Par laimi, mājās atradās darbs Ludzā, bērnudārzā. Par tik profesionālu darbu ar lielām bērnu grupām Norvēģijā, protams, nopelnītu nesalīdzināmi vairāk, bet ... Tāpēc cerēsim, ka kādreiz arī pie mums novērtēs savus darbiniekus, lai cilvēki pie mums gribētu atgriezties, nevis aizbraukt. Pagaidām atgriežas retais, bet aizbrauc aizvien vairāk un vairāk. Ne jau tāpēc, ka grib doties svešumā medusmaizi ēst, bet tāpēc, ka ir spiesti to darīt... Vanda ŽULINA Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2010. g. 31. augustā. Tekstu pārpublicējos un citādi izmantojot – atsauce obligāta.