TRĪS SEPTIŅNIEKI — GLUŽI KĀ LAIMESTS KAZINO
Daudzi no mums atceras milzīgo ažiotāžu, kas valdīja trīs gadus atpakaļ — 2007. gadā 7. jūlijā, kad laulības ostā iestūrēja neskaitāmi jaunie pāri, ticēdami šo trīs septiņnieku maģiskajai burvībai. 7 jau no seniem laikiem simbolizē ticību, enerģiju, veiksmi. Savukārt ciparu kombinācija 777 prasa, lai mūsu domas, vārdi un darbi savstarpēji saskan. Septītnieki paredz, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar sevi, sabiedrību un apkārtējo vidi. Ja to prot, tad veiksme esot cilvēka dzīves pavadone.
Tīras nejaušības dēļ šo maģisko datumu savai kāzu dienai izvēlējās arī Inese un Deniss.
Viņu pirmā saruna un pirmā deja notika kādā diskotēkā Raipoles kultūras namā 1997. gadā. Deniss bija dīdžejs un attiecīgi visu vietējo meiteņu mīlulis un iekārojamais objekts. Tomēr Deniss jau labu laiku iepriekš bija pamanījis smaidīgo bruneti Inesi, kas ar draudzenēm apmeklēja vietējās diskotēkas, un vēlējās ar meiteni iepazīties tuvāk. Sākumā abi kļuva par draugiem, kaut arī nenoliedz, ka jau tajā pirmajā tikšanās reizē viņu starpā radās tāda neliela dzirkstelīte. Jaunieši tad vēl pat nenojauta, kādu jūtu ugunskuru tā dzirkstelīte izraisīs. — Tā nu sanāca, ka abi aizgājām mācīties uz Malnavas tehnikumu. Mums bija daudz kopīgu draugu, tā teikt, sava kompānija. Dzīvojām kopmītnēs, kas atradās turpat blakus. Pavadot katru dienu kopā, nemanot kļuvām par vienu no populārākajiem pārīšiem tehnikumā. Kopš tā laika nekad neesam šķīrušies, vienmēr esam kopā, visos priekos un bēdās, it kā jau tad mūsu savienība bija noslēgta kaut kur augšā, nevis uz zemes, — stāsta Inese. — Kā jūsu attiecības uzņēma vecāki? — Mans tētis Denisu pazina jau labu laiku agrāk, tādēļ man navajadzēja īpaši piepūlēties, lai viņus iepazīstinātu un kaut kā puisi palielītu. Pirmais iespaids jau bija. Mammai arī Deniss iepatikās uzreiz – tāds nedaudz kautrīgs, bet smaidīgs un labsirdīgs jauneklis. Deniss uzreiz tika nodēvēts par labu znotiņu, — smej Inese. Ineses vecāki aizbrauca dzīvot uz laukiem, atstājot jaunajam pārim dzīvokli, lai viņi varētu izbaudīt ne tikai romantiku un izpriecas, bet arī reālo sadzīves problēmu nastu, kas vai nu izjauks, vai stiprinās pāra attiecības un izveidos abu starpā nesaraujamu ķēdi. Tā nu jaunieši sāka dzīvot kopā – ķīvējās, mīlējās, kopīgi risināja visas dzīves situācijas, pārvarēja grūtības, guva dzīves pieredzi no savām kļūdām. — Nezinu, tas ir daudz vai maz, tomēr mūsu attiecībām bija 10 gadu jubileja, un jau laiciņu iepriekš gribējām tādu īstu ģimeni. Bieži par to runājām: kā būtu, ja būtu, — stāsta Deniss. — Kā notika bildināšana? — Deniss mani bildināja 7. martā restorānā Ziemeļblāzma, kas atrodas Rēzeknē. Atceros, ka atviegloju viņam darbu, jo tieši tajā dienā man vajadzēja aizbraukt uz Rēzekni darba darīšanās, līdz ar to Denisam nebija jāizdomā iegansts, lai mani turp aizvestu. Un tā, it kā starp citu, devāmies turp vakariņās. Es neko nenojautu. Tas bija tik romantiski – vakariņas sveču gaismā. Kad pēkšņi Deniss kaut kur uz mirkli nozuda. Ienākot viņš man pasniedza klēpi sarkanu rožu un gredzenu ar baltu pērli. Tikai tad man viss kļuva skaidrs. Starp citu, tā baltā pērle no mana saderināšanās gredzena kāzu naktī nolūza. Sākumā satraucos par to, tomēr meklējot atradu tam skaidrojumu. Pērles — tās ir asaras, un tā bija pēdējā, — smej Inese. — Lai gan jāteic, ka arī iepriekš Deniss man nav sagādājis nedz kādas īpašas vilšanās, nedz pārdzīvojumus un rūgtās asaras. — Biju kā uz adatām visu dienu. Iepriekš biju visu izplānojis, tomēr baidījos, ka kaut kas varētu noiet greizi. Biju piemeklējis pareizos vārdus, tomēr tai brīdī visu aizmirsu un runāja laikam mana sirds balss, — atceras Deniss. Plānojot kāzas, pirmām kārtām jaunieši sāka domāt par vedēju. Inese ierosināja aicināt savu krustmāti, kas savukārt ieteica jauniešiem rīkot kāzas tieši 7. jūlijā. Pāris sākumā nepievērsa uzmanību šim zīmīgajam datumam, tomēr piekrita. Nekādu šķēršļu nebija, jo visu izdevās veiksmīgi saskaņot. — Atceramies, ka tajā dienā kāzas notika kā pa konveijeru ne tikai Ludzā, bet arī visā Latvijā. Visi bija kā apmāti un vēlējās apprecēties tieši tajā maģiskajā datumā. Tomēr mēs neesam māņticīgi. Neticam, ka tas ko līdzēs, ja attiecībās nav mīlestības, savstarpējās sapratnes, cieņas, uzticības un citu svarīgu lietu. Ja pat mēs apprecētos, piemēram, 13. datumā, ko visi uzskata par kaut kādu neveiksmes simbolu, nedomāju, ka tas kā iespaidotu mūsu dzīvi, — smej Inese un Deniss. Pēc kāzu ceļojuma abi veselu gadu izbaudīja jaunās sievas un vīra ikdienu un pierada pie savām jaunajām lomām, līdz viņu jaunajā ģimenītē ienāca, abu mīlestības auglis — dēliņš Sandis, kuram tagad jau gads un trīs mēneši. — Vai pēc kāzām Jūsu dzīve kaut kā ir mainījusies, ko varbūt gribētu mainīt, ja būtu tāda iespēja? — Šādu jautājumu mums uzdevuši daudzi. Mūsu dzīve pirms un pēc kāzām nekādi neatšķiras, vienīgi nu saucam viens otru par sievu un vīru. Attiecības palikušas tikpat sirsnīgas un romantiskas, nesaraujamas ne jau tādēļ, ka esam reģistrēti dzimtsarakstu nodaļā un laulājušies baznīcā, bet tādēļ, ka mūs saista kas vairāk, tagad arī Sandis. Ja varētu ko mainīt, mēs laikam neko nemainītu. Varbūt sarīkotu vēl krāšņākas kāzas vai apprecētos daudz ātrāk, — atzīst abi aptaujātie. — Kaut arī abi pēc zodiaka esam uguns zīmes, Inese — Lauva un es esmu Auns, satiekam labi. Pazīstam viens otru kā savus piecus pirkstus. Esam tādi sirdsdraugi, radniecīgas dvēseles. Parasti strīdoties es piekāpjos pirmais, jo neredzu jēgu strīdēties par dažādiem niekiem un sadzīves problēmām. Ir jāizbauda dzīve, tās laimīgie mirkļi, jo tā ir tikai viena. Kādēļ veltīgi izšķiest laiku? — saka Deniss. Daiga MEŽALE Raksts publicēts laikrakstā "Ludzas Zeme" 2010. gada 6. jūlijā. Pārpublicējot - atsauce obligāta.