KĀ LUDZĀNIEŠI SAVU GULBI NO ZIEMAS IZGLĀBA
Gada nogalē, kad sākās īstā ziema, vairāki ludzānieši sūtīja SOS signālus uz dažādām institūcijām, arī uz Ludzas Zemi: jāglābj gulbis, kas nav ar citiem sugas brāļiem nekur aizlidojis, bet palicis ziemot neaizsalušajā ūdens laukumiņā caurtecē starp Ludzas Lielo un Mazo ezeru.
Speciālisti skaidroja: — Kamēr putnam pleznas ir ūdenī un viņš ir paēdis, var nesatraukties. Droši vien putns ir pieradis, ka cilvēki viņu te baro. Ja tā, tad gādājiet barību viņam visu ziemu. Paši vien esat pieradinājuši. Glābēji gulbim palīdzēt nevar.
Sals pastiprinājās. Neaizsalušais laukumiņš palika aizvien mazāks. Aizvien vairāk cilvēku apstājās pie tilta, lai putnu pabarotu. Mūsu kolēģes Oksanas ģimene, braucot uz darbu, parasti gulbim veda baltmaizes kukuli brokastīm. Vairākkārt gadījās, ka kāds cits jau rīta tumsiņā šo labdarības akciju bija veicis.
Satraukums sākās, kad ezerā pazeminājās ūdens līmenis un caurtece aizsala. Naktīs sals bija pat mīnus 30°C. Vakarā izveidotais āliņģis pa nakti pārklājās ar pabiezu ledus kārtu. Uzturēt kaut mazu neaizsalstošu ūdens laukumu bija neiespējami. Vīri nosprieda, ka ir pienācis laiks gulbi uz laiku nometināt kūtī pie vistām. Tur viņam būs vieglāk pārciest bargos salus. Diemžēl gulbis par šo nodomu nebija informēts un glābējus nelaida sev klāt pat pa gabalu. Vēl vairāk. Viņš savicināja baltos spārnus, aplidoja slaidu loku virs nosalušajiem bļitkotājiem un pēc brīža atgriezās uz ierastā ledus. Nosalušās pleznas viņš rūpīgi iekārtoja aiz siltajiem spārniem. — Ja jau ir tik spēcīgs un labi lido, tad noteikti viņš atrod tās vietas, kur ezerā ir vaļējs ūdens, — tāds bija secinājums.
Nu jau bargā ziema pagājusi, un visiem ir liels prieks, ka skaistais putns ir dzīvs un vesels. Bet patiesībā ir vēl lielāks prieks, ka mēs, cilvēki, neviena īpaši neorganizēti, varam vienoties kādā kopīgā labā nodomā, kaut arī tas globālā ziņā būtu tik nenozīmīgs kā viena nieka putna glābšana.
Ludzāniete Liāna ir dzīvojusi līdzi gulbja epopejai: — Kad ledus aizsala, malnaviete Iraīda Parševa ar dēlu garāmbraucot putna bēdu pamanīja, pilsētā nopirka cirvi, izcirta āliņģi, vakarā atgriezās un āliņģi izzāģēja, muzeja darbinieki gulbi baroja ik rītu, makšķernieki atvēlēja pa zivij no loma, ļoti daudzi Tālavijas ielas iedzīvotāji šo putnu var saukt par savējo, jo kaut reizi ir par viņu parūpējušies. Bet ir jau tagad viņš arī izlepis: vecmāmiņas nestās garozas vairs neēd, vien šņāc, lai dod mīkstumu. Bija jau arī barots gandrīz ar delikatesēm: ābolus nesām, salātlapas pirkām. Ik rītu bija jau izveidojies tāds kā rituāls: pārbaudīt, kā gulbim nakts pagājusi.
Tagad savvaļas dzīvi bez cilvēkiem gulbis diez vai izvēlēsies. Cīņā par eksistenci viņš, visdrīzāk, nebūs uzvarētājs. Par viņu jāuzņemas atbildība arī turpmāk. Varbūt putnam vajadzētu atrast arī savu vārdu, jo šis ir īpašs gulbis, nevis viens no daudziem — savējais.
Vanda ŽULINA