DIVAS DZĪVES VIENĀ
Divas dzīves vienā — tā jokojot par savu dzīves gājumu saka jubilārs Jānis Cirmans. 30. septembrī Cirmana kungs atzīmēja savu 60-to dzimšanas dienu.
— Esmu tās paaudzes cilvēks, kuras liktenis cieši saistīts ar dažādām pārmaiņām valsts dzīvē. Esmu dzimis Mērdzenes pagasta Lielajos Batos, bet 1954. gadā pārcēlos dzīvot uz Ludzu. Tā ka var droši teikt, ka lielāko dzīves daļu esmu nodzīvojis šajā pilsētā un kļuvis par tās patriotu. Pat tagad, aizgājis pelnītā atpūtā, turpinu uztraukties par pilsētā notiekošo.
Kad 1966. gadā pabeidzu Ludzas 1. vidusskolu, īpašu plānu, par ko vēlos kļūt, nebija. Pastrādājis rūpnīcā Metālists, aizgāju dienestā. Padomju armijā Pretgaisa aizsardzības spēkos pie Barenca jūras nodienēju divus gadus. Tagad, atskatoties uz to laiku, varu teikt, ka tas nebija velti izšķērdēts. Tā bija dzīves skola, kurā iegūtais lieti noderēja turpmāk. Mana dienesta laikā nebija dedovščinas, karavīri vienkārši centās pēc iespējas labāk darīt savu darbu. Pirms kāda laika, kad Barenca jūrā avarēja atomzemūdene Kursk un pa televīziju rādīja tās glābšanas gaitu, atmiņā atausa dienesta laiks, jo tieši tajā vietā es dienēju. Pirmais dzīves posms — izaugsmes un spraiga darba pilns Pēc armijas, kad strādāju rūpnīcā Metālists par elektrometinātāju, sākās pirmais dzīves etaps, kas ilga veselus 18 gadus. Daudz strādāju. Dzīves ritms tajā laikā bija ļoti straujš. Pats nodarbojos ar sportu, biju arī sporta metodiķis. 1979. gadā neklātienē pabeidzu lauksaimniecības tehnikumu un ieguvu tehniķa elektriķa specialitāti. Ja tagad apgalvotu, ka tajā laikā bija ļoti grūti dzīvot, ka man nav bijis iespējas izpausties, tad teiktu nepatiesību. Tie, kuri gribēja, varēja gan strādāt, gan mācīties. Tagad skolu jaunatnei jau grūti iedomāties, ka izglītība augstskolās bija bezmaksas, — stāsta J. Cirmans. Par Jāni Cirmanu šajā laikā vairākkārt rakstīja arī mūsu laikraksts. 1982. gada 1. maija numurā G. Britika rakstā Strādnieks, kuru gaida Jānis tiek raksturots kā apzinīgs, strādīgs, atbildīgs un ļoti aktīvs cilvēks. — Jānis Cirmans ir arodkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. Viņa — sporta metodiķa — vadībā Lauksaimniecības ražošanas tehniskās nodrošināšanas komitejas rajona apvienības fizkultūrieši pēdējo gadu laikā rajona spartakiādēs izcīna godalgotās vietas, par ko liecina kausi un diplomi. Pats Jānis veiksmīgi piedalās šaha, dambretes un šaušanas sacensībās. Tā apbalvojumiem par labu darbu pievienojas sportā izcīnītās balvas. Tāpēc Jānis nemitīgi mācās, nestāv uz vietas. Otrais darba cēliens — administratīvais darbs — 1989. gadā dzīves virziens mainījās — sāku strādāt agrorūpnieciskajā apvienībā Ludza par vadošo inženieri, vēlāk — Valsts dienesta pārvaldē par saimniecības daļas priekšnieku. 2002. gadā sāku strādāt par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Ludzas rajona nodaļas vadītāju. Pats jokojot vienmēr saku, ka ar 1989. gadu sākās manas dzīves birokrātiskais posms. Taču īstenībā, kā tautā saka, darbs ar papīriem ir tikpat smags kā fiziskais darbs, jo klāt nāk vēl milzīga atbildība. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē tajā laikā bija ļoti karsts laiks. Tolaik caur mūsu iestādi izgāja ap 42 000 rajona iedzīvotāju, jo visi iedzīvotāji bija jāreģistrē Iedzīvotāju reģistrā. Cilvēki mainīja uzvārdus, bija nepieciešams izsniegt vīzas, jārisina pilsonības jautājumi. Lielākās problēmas tajos laikos bija nesakārtotā likumdošana. Lai kaut kā izkļūtu no sarežģītām situācijām, piemēram, atteikšanās no Latvijas pilsonības (tad šis mehānisms likumdošanā vēl nebija atrisināts), rīkojām seminārus, kopā ar kolēģiem pieņēmām lēmumus. Protams, jebkurš darbs prasa zināšanas. Laikam tāpēc esmu mācījies visu mūžu. Ja ierēķina vidusskolas laiku, mācībām esmu veltījis apmēram 20 gadus. Manuprāt, pat neilgu kursu apmeklēšana cilvēkam dod gan jaunas zināšanas, gan stimulu. 2000. gadā absolvēju Latvijas Policijas akadēmiju, ieguvu tiesību zinātņu bakalaura grādu, pēc gada — kvalifikāciju — jurists. Šo savu soli, kas tiešām nebija viegls, nekad neesmu nožēlojis. Iegūtās zināšanas palīdzēja gan turpmākajā darbā Ludzas pilsētas domē, gan arī sadzīvē. Protams, ģimenē, kur studē trīs cilvēki: es, meita un dēls, tobrīd laikam visgrūtāk bija sievai. Antonija pirms mūsu došanās uz mācībām Rīgā visiem trim lika somas, pārdzīvoja par katra veiksmēm un neveiksmēm. Par šiem un visiem pārējiem kopā nodzīvotajiem gadiem, par kopā vadītajām prieka un ne tik priecīgām dienām es viņai esmu ļoti pateicīgs. Ģimenei manā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Kad strādāju Lauktehnikā, varēju vairāk laika veltīt gan bērnu audzināšanai, gan sadzīvei. Taču vienmēr man šķitis, ka ģimene — tas ir patvērums, tā ir drošības osta, kurā visvieglāk pārdzīvot dzīves vētras. Pēdējā darbavieta Ludzas pilsētas domē izpilddirektora amatā man bija īpaša, jo biju starp tiem cilvēkiem, kuri risināja daudzus ar pilsētnieku un pilsētas labklājību saistītus jautājumus. Bija gadījumi, kad varējām palīdzēt iedzīvotājiem, bija — kad nevarējām. Taču vienmēr esam centušies to darīt. Lai ko tagad runātu par treknajiem gadiem, par nelietderīgi izmantotajiem naudas līdzekļiem, taču esmu gandarīts, ka pēdējo četru gadu laikā pilsētā ir renovētas visas pašvaldības iestādes. Ludza ir uzplaukusi. Pilsētā ir kļuvis daudz patīkamāk un skaistāk. Tikai sirds iesmeldzas, kad redzu, ka ir cilvēki, kuriem skaisti dzīvot netīk. Te sienas apzīmē, te pludmalē tualeti sadedzina. Protams, darbs pašvaldībā prasīja lielu spriedzi. Kā ar to tikt galā, zinu jau kopš jaunības. Vislabākais ir izbraukt pie dabas. Esmu kaislīgs sēņotājs, ogotājs un arī makšķernieks. Tiesa, makšķerēt sanāk vairāk ziemā, jo vasara cilvēkam, kuram ir personīgā māja un dārzs, ir pilnībā aizņemts laiks. Daudzi laikam zina manu aizraušanos — stādu audzēšanu. Tas nekādā ziņā nav bizness, tā ir aizraušanās, kurā galvenais ir rezultāts. Man ļoti patīk, iestādot sēkliņu, gaidīt, kas tad no tās izaugs. Visbiežāk eksperimentu rezultātu ir tik daudz, ka jādodas uz tirgu pārdot. Gadu gaitā esmu atklājis, ka mūsu klimata apstākļos ir labāk audzēt lielos tomātus, tie ir gan izturīgāki pret slimībām, gan ražu dod lielāku. (Par šo tematu runājot, jubilārs laikam varētu veselu lekciju kursu nolasīt, kā labāk un prātīgāk saimniekot dārzā). Ziemā zemledus makšķerēšana ārstē visas dvēseles kaites, aizdzen nogurumu un kūtrumu. Un arī šajā gadījumā loms nav galvenais. Protams, patīkami, ja uz mājām nav jādodas tukšā, taču īpaši lieli lomi nevilina. Atkal svarīgākais ir process. Atskatoties uz nodzīvoto laika posmu, varu teikt, ka nav tādu brīžu, ko es nožēlotu. Protams, ir bijušas kļūdas, taču tikai tā cilvēks gūst pieredzi, iemācās neuzkāpt uz tā paša grābekļa. Par saviem gadiem aizdomājos tad, kad redzu, cik lieli izauguši bērni, kāds mazbērnu pulciņš mani ieskauj. Taču tas pierāda, ka visi 60 nav nodzīvoti veltīgi. Man ir ģimene, mūsu ar sievu, bērnu, mazbērnu miera osta. Iveta ČIGĀNE