CIBLAS NOVADA BĀRIŅTIESA SADARBOJAS AR SOCIĀLO DIENESTU
Astrīda KOZLOVSKA Ciblas novada bāriņtiesu vada gandrīz 10 gadus. Tagad viņas darbības lauks paplašinājies: pirmkārt, lielāka kļuvusi novada teritorija, otrkārt, tikai nesen beigusies lietu pārņemšana no Blontu, Zvirgzdenes un Pušmucovas pagastu bāriņtiesām, turpinās arhivēšanas darbs utt.. Sekretāra, kas veiktu šos darbus, nav.
Protams, katrā pagasta pārvaldē uz pusslodzi strādā bāriņtiesas locekļi, kuri veic līdzīgus pienākumus kā priekšsēdētāja. Pušmucovā un Blontos tās ir iepriekšējās bāriņtiesas priekšsēdētājas Vija Rudziša un Gunta Stolere, bet Zvirgzdenē darbu sākusi jauna darbiniece — Lolita Purina. Viņai vēl jāmācās.
Kopš 2007. gada lietas par tā saucamajām nelabvēlīgajām ģimenēm, ko tagad piesardzīgi dēvē par ģimenēm, kurās nepietiekami nodrošināta aprūpe un audzināšana, bāriņtiesa nodevusi sociālā dienesta pārziņā, jo būtībā darbs ar šīm ģimenēm ir sociālā dienesta kompetencē, bet bāriņtiesai jākārto juridiskie jautājumi, ja jālemj par aprūpes tiesībām. Taču, kā atzīst Astrīda Kozlovska, šīs riska ģimenes viņa ar sociālo darbinieci apseko kopā.
— Ciblā un Līdumniekos ir 19 šādas nelabvēlīgas ģimenes, kurās aug 37 bērni, Blontos — 5 (12 bērni), Pušmucovā — 3 (5 bērni), Zvirgzdenē — 2 (4 bērni). A. Kozlovska pieļauj, ka Zvirgzdenē varētu būt vairāk ģimeņu, kas jāpatur uzmanības lokā, vienkārši tur vēl nav noslīpēts bāriņtiesas darbs. 2009. gadā aprūpes tiesības atņemtas 5 mātēm un 4 tēviem, iesniegti 2 prasības pieteikumi par aizgādības tiesību atņemšanu.* Pa šo laiku, kamēr A. Kozlovska strādā Bāriņtiesā, tikai vienai mātei atjaunotas aizgādības tiesības, un tas notika divus gadus pēc tam, kad viņa atstāja šo bērniņu savai vecmammai.
Uz šodienu bērnunamā - patversmē Ābelīte ievietoti 3 bērni no Ciblas un 2 — no Blontiem. Divi no šiem bērniem jau bija paņemti kādā audžuģimenē citā novadā, taču nez kāpēc pusaudžiem neizveidojās kontakts ar šo ģimeni un viņi labāk izvēlējās bērnunamu.
— Iespējams, ka bērnunams nodrošina interesantāku, piesātinātāku brīvo laiku — rīko ekskursijas, ved uz pasākumiem, bērniem materiāli nekā netrūkst, bet audžuģimene to nodrošināt nespēja. Varbūt iemesli ir citi, — pieļauj Astrīda Kozlovska.
Aizbildnībā nodoti 9 Ciblas bērni, 1 — no Blontu pagasta, 5 — no Pušmucovas un 4 bērni no Zvirgzdenes pagasta. Mājvietu kādā audžuģimenē citā novadā raduši 3 bērni no Pušmucovas un 1 — no Zvirgzdenes. Arī Ciblas novadā ir viena audžuģimene, bet tajā ienākušie bērni nav vietējie.
No materiālā viedokļa (protams, nevar visu mērīt latos, un tomēr) pašvaldībai ir liela atšķirība, vai no ģimenēm izņemtie bērni aug bērnunamā, vai audžuģimenē. Pirmajā gadījumā par katru bērnu jāmaksā aptuveni 280 lati, otrajā gadījumā — 70 lati. To nosaka valsts likumdošana.
Pašvaldības bāriņtiesas priekšsēdētājai nākas arī tiesā piedalīties paternitātes tiesību apstrīdēšanā. Tas, protams, notiek pēc sievas vai vīra iniciatīvas, bāriņtiesas pārstāvis ir tikai starpnieks, bet ir gadījusies arī gandrīz vai komiska situācija, kad prasības iniciatore nevar konkrēti atbildēt uz tiesas jautājumiem par bērna paternitāti, bet Astrīdai Kozlovskai jāuzstājas kā visvairāk informētajam cilvēkam.
Bāriņtiesa pieņem lēmumus arī tajos gadījumos, kad nepilngadīgajam tiek dāvināts īpašums. Bāriņtiesa lemj, kurš no vecākiem pārvaldīs šo īpašumu.
Kā reāli notiek ģimeņu apsekošana? Laukos gandrīz visi visus pazīst, zina, kādos apstākļos dzīvo bērni. Notiek sadarbība ar skolu, bērnudārzu, kuru darbinieki ziņo, ja bērns netiek atvests uz izglītības iestādi. Gadās, ka trauksmes signāli pienāk no kaimiņiem, it īpaši lielākos ciematos.
Astrīda Kozlovska atzīst, ka šinī ziņā bāriņtiesa un sociālais dienests vairāku gadu laikā paveikuši svētīgu darbu — pastiprinātās uzmanības dēļ daudzi vecāki savus pienākumus veic apzinīgāk, vismaz bērni necieš. Ja bērni atstāti novārtā, vecāku audzināšanā uzreiz iesaistās sociālais dienests.
— Kad tikko sāku strādāt, situācija bija sliktāka, — atceras Astrīda. — Protams, nevajag ieslīgt galējībās un pārcensties ar ģimeņu audzināšanu, pārspīlēti saskatīt vardarbību vai citas problēmas tur, kur to nav, bet situācija jākontrolē.
Diemžēl pēdējā laikā arvien biežāk novērots, ka dažām sievietēm nav mātes instinkta, kaut viņas nedzer. Un šādos gadījumos ir grūtāk pierādīt, ka māte neveic savus pienākumus, jo dzeršana un nekārtība mājās ir acīmredzamas un uzrādāmas protokolā. Tāpat ir grūti konstatēt, vai sieviete pēc kāda laika ir labojusies vai nav, jo tās nav dažās dienās panākamas pārmaiņas. Un kā bāriņtiesa var iepotēt cilvēkā mātes jūtas? Ne ar pārrunām, ne psihologa darbu te nevar līdzēt.
Dzintra BATŅA