VISIEM VIENS, BET KATRAM SAVS

Visiem viens, bet katram savs — tā var teikt par katru aizejošo gadu, arī par 2009.

Paceļot šampanieša glāzi Jaungada naktī, viens otram vēlam laimi, bet likteņa pagriezieni šiem vēlējumiem nepakļau­jas. Dzīvojam gan visi vienā laikā, vienā valstī, bet katram ir savs dzīves piepil­dījums. Arī visbagātākajā un vispārtikušākajā valstī  cilvēks var justies nelaimīgs, un — otrādi. Daudz kas atkarīgs no tā, kā mēs dzīvi uztveram. Šoreiz piedāvājam jums dažā­du vecumu un profesiju cilvēku skatījumu uz nodzīvoto gadu. Tie apliecina — dzīve tiešām ir daudzkrāsaina!

AIZEJOŠAIS  GADS  MŪS  ATGRIEZA  REALITĀTĒ

Nikolajevu ģimenei pieder SIA Sākums A Ludzā, un grāmatu veikala galvenā pār­devēja Marina Nikolaje­va piekrita no uzņēmēja viedokļa novērtēt aizvadīto gadu.

— Mūsu ģimenei 2009. gads, neskatoties uz tā saucamo krīzi valstī, bija normāls. Es vispār nemīlu, ja pēkšņi notiek daudz pozitīvu pārmaiņu, jo pēc pieredzes zinu, ka šim periodam sekos pretējais — būs daudz nepatikšanu. Esmu stabilā dzīves­veida piekritēja. Viskom­fortablāk jūtos, ja varu kontrolēt situāciju, turēt roku uz pulsa.

Šogad ar vīru esam vairāk pievērsušies biznesam. Vairāk tajā ziņā, ka tagad SIA Sākums A pieder mums. Vēl pavisam nesen grāmatu un kancelejas preču tirdzniecībai daudzi solīja posta laikus. Kādas tik informācijas nebija — te grāmatu izdevēji ban­krotēs, te grāmatu veikali tiks slēgti...

Taču  es kā liela grāmatu lasī­tāja un mīlētāja esmu pārlieci­nāta, ka grāmatas no cilvēka dzīves nevar izstumt ne internets, ne kādas citas jaunās tehnolo­ģijas. To pierāda arī šis gads. Protams, tas nebija viegls. Taču teikt, ka kaut kas ļoti būtiski būtu mainījies, arī nevar. Tāpat kā agrāk cilvēki pērk grāmatas.  Esam pateicīgi tiem vecākiem un vecvecākiem, kuri, neskato­ties uz ienākumu samazināšanos, radina bērnus lasīt, pērk krāso­jamās grāmatiņas. Savukārt pie­augušie tagad vairāk izvēlas ne­vis vieglo literatūru, bet gan grā­matas par cilvēka garīgo pa­sauli, sevis pilnveidošanu. Lasa arī daudz medicīnas litera­tūras. To varbūt var izskaidrot ar lielo ažiotāžu par medicīnas pakal­pojumu nepieejamību, medicīnas sistēmas prognozēto krahu.

Taču, vērojot to, kā dzīve rit ikdienā, kas notiek biznesā, esmu pārliecināta, ka krāsas tiek sabiezinātas, krīze nav tik pārāk melna un draudoša. Nezinu, kam tas vajadzīgs, bet nez kāpēc cilvēkus, arī ar masu mediju starpniecību, visu laiku baida, tur pastāvīgā stresā. Tur slikti, tur būs vēl sliktāk. Gatavojieties...

Mana dziļākā pārliecība ir, ka velns nav tik melns, kā to mālē. Paklausoties vecāku cilvēku, kas pārdzīvojuši gan karu, gan padomju laiku, gan arī citus mūsu valstij smagus gadus, stāstīto, secinu, ka bijuši daudz grūtāki laiki. Tikai tad cilvēki mazāk par to sūrojās, runāja, gaudās, bet gan vairāk strādāja.

Arī tagad vislabākās zāles pret krīzi ir apņemšanās un darbs.

Labākais, kas šogad ir noticis, ir visos laikos priecīgs notikums — māsai piedzima meitiņa. Pārējais viss notiek tā, kā es vēlētos, tas nozīmē — stabili. Visvairāk mūsu ģimeni gan šogad, gan laikam arī vēl nākamajā gadā satrauc jautājums par dēla turpmāko izglītību. Šajā mācību gadā viņš beidz 12. klasi, ko darīs tālāk, pagaidām nezina ne viņš pats, ne citi. Vienmēr, arī spriežot pēc savas dzīves piere­dzes, esmu bijusi pārliecināta, ka izglītība nekad nevar būt par skādi. Pašai man ir pedagoģes izglītība, taču, strādājot biznesā, nekad neesmu nožēlojusi, ka to ieguvu. Jebkura sevis pilnvei­došana, jebkuras studijas cilvēku attīsta un dod daudz kā jauna. Tikai tā cilvēks var iet līdzi laikam un neatpalikt.

Noslēgumā gribu teikt, ka aizejošais gads nebija viegls, taču lika katram šajā laikā raudzīties uz dzīvi reālāk. Atcerieties 2008. gadu! Kredītu, utopisku sapņu un neprātīgas tērēšanas laiks! Mūsu tauta vienmēr ir bijusi apdomīga un piesardzīga savā rīcībā, un tas, kas notika pagājušajā gadā, mums galīgi nav raksturīgs. Diemžēl daudzi cilvēki uz bez­maksas sieru peļu slazdā iekrita un tagad atrodas kredītu gūstā.

Izmantojot izdevību, gribu pateikties dažāda vecuma cil­vēkiem, bet it īpaši pensio­nāriem, kuri, neskatoties uz bezdarbu, algu, pensiju samazinājumu, tomēr atceras, ka bez garīguma nav attīstības. Paldies visiem, kas pērk grāmatas, kas lasa un māca mīlēt grāmatu arī bērnus. Lai Jaunais gads visiem mums nes stabilitāti un mieru!         

PENSIONĀRI  PRIECĀJAS,  KA  TAISNĪBA  UZVARĒJUSI

Leontīne Barkāne ir pensionēta skolotāja, kārsa­viete.

— Gads pagājis bez lieliem satricinājumiem, bet arī bez ievērības cienīgiem priecīgiem notikumiem. Var teikt, ka šis laiks bijis salīdzinoši mierīgs. — Tas, kā es uztveru apkārt notiekošo, visvairāk atkarīgs no mana veselības stāvokļa. Kad jūtos labi, arī pasaule šķiet gaišāka; kad saasinās kāda kaite, tad vairāk pārdzīvoju arī par politiku un citām nebūšanām, — zem šiem vārdiem, šķiet, varētu parakstīties liela daļa pensionāru (un ne tikai viņu).

Leontīnes kundze pieder pie tās paaudzes, kas varēja saņemt pensiju jau no 55 gadu vecuma. Leontīne gan izšķīrās par aiziešanu no skolas tad, kad viņai bija jau 64, un pēc gada atgriezās, lai aizvietotu kolēģes. Pēc 44 nostrādātajiem gadiem tā īsti pensionāres dzīvi viņa sāka baudīt 67 gadu vecumā. Tāpēc vi­ņas spriedumos par pensionē­šanās vecuma palielināšanu der ieklausīties: — Iespējams, arī padomju laikā noteiktie 55 gadi ir vēl par maz, lai saņemtu pensiju, bet 65 — tas nu gan jau ir pārspīlējums. Cilvēkiem veselī­ba tagad pasliktinās. Nu nebūs tā, ka visi tik ilgi varēs ražī­gi strādāt. Tas ir tagadējai vidējai paaudzei pavisam netaisnīgs lēmums. Optimālais pensionē­šanās vecums būtu 60 gadi.

Pie priecīgākajiem notiku­miem Leontīna nosauc Sa­tversmes tiesas spriedumu par to, ka pensionāriem jāatmaksā sama­zinātā pensijas daļa: — Vismaz uz brīdi radās pārliecība, ka valstī var pieņemt arī taisnīgus lēmu­mus.

— Pārdzīvoju par daudz ko, arī par to, kas valstī notiek. Zinu, ka nevajag satraukties par procesiem, ko nevar ietekmēt, bet uztraucos tāpat. Piemēram, par to, ka  politiķi ļoti vienkārši atsakās no saviem principiem, tikko tas skar pašu intereses, ka valstī vēl nav skaidrs, kā izkļūt no krīzes. Pēdējā laikā gan esmu iemanījusies izslēgt televizoru, kad sākas kādi politiski strīdi vai debates.

Mana vienīgā mazmeita dzīvo Vācijā. Ļoti žēl, ka neizdodas viņu satikt tik bieži, kā gribētos. Vienmēr ļoti priecājos, kad saņemu no viņas kādu vēstuli vai sūtījumu, priecājos par to, ka viņai klājas labi, ka Vineta Vācijā mācās. Tomēr gribētos, lai jau­nieši nebrauc no Latvijas projām.

Mums, pensionāriem, satrau­ku­mu allaž sagādā rēķini par komunālajiem pakalpojumiem. Par sava divistabu dzīvokļa apku­ri oktobrī maksāju 50 latus, novembrī — 55. Tās taču nesa­mērīgas summas! Ja man pajautā, kā es izjutu pārmaiņas, kas noti­ka, izveidojot Kārsavas novadu, jāatzīst, ka nekā. Ko tas nākotnē nozīmēs mūsu pilsētai, nevaru pat iedomāties. Nu kas labs var notikt, ja naudas pilsētai nepie­tiek un arī turpmāk vairāk nebūs?

Ļoti žēl, ka manu laikabiedru paliek aizvien mazāk. Kādreiz mēs savā mājā bijām vesela vienaudžu kompānija, tagad esam palikušas divas vien, kas turamies kopā. Apspriežam TV redzēto un lasīto. Mums ļoti pozitīvas emocijas izraisīja ģimeņu dziedāšanas svētki. Bija sirsnīgi un skaisti.

Novēlu visiem saviem draugiem, bijušajiem kolēģiem labu veselību un prasmi saglabāt dzīvesprieku!

BIJA  DAUDZ  NEGAIDĪTU  PAVĒRSIENU

Aija LEŠČINSKA daudzus gadus nostrādāja Ludzas pilsē­tas ģimnāzijā par sākumskolas skolotāju, pēc tam — par angļu valodas skolotāju, klases audzinātāju, baudīja audzēkņu mīlestību un kolēģu cieņu. Aizejošā gada vasarā viņa izlēma meklēt darbu Anglijā un ar ģimeni aizbrauca no valsts. Iekārtojās darbā tipogrāfijā.

— Vērtējot aizejošo gadu, jā­atzīst, ka tas bijis ļoti daudz­vei­dīgs, notikumiem un visnegai­dītākajiem pavērsieniem bagāts.

Gada sākums atnāca ar stabili­tātes sajūtu – labs darbs skolā, stabila alga, papildus tam — pasniedzējas darbs angļu valodas kursos – gan makam, gan sirds­prie­kam. Skolā pašai savs kabi­nets, kuru ar bērniem skaisti no­for­­mējām. Uz darbu gāju ar prie­ku, tas man patika, arī sko­lēnu sekmes nebija no sliktā­ka­jām. Gada vidū apprecējos.

Vasara pienāca ar nepatī­ka­mām vēsmām – neskaidrību par rītdienu, nedrošības sajūtu, pat uztraukumu. Sapratu, ka mūsu valsts par tautu vispār nedomā. Krīze skārusi visas pasaules valstis. Tagad, esot Anglijā, varu teikt, ka arī šeit cīnās ar krīzes izraisītām sekām, tikai, atšķirībā no Latvijas, te tiek domāts par cilvēku, par tiem, kas dzīvo šajā zemē. Mums Latvijā izglītības sistēma bija viena no labākajām pasaulē, salīdzinot ar Eiropas valstīm, skolēnu zināša­nu līmenis ir viens no augstākajiem.

Saskaroties ar dzīvi svešumā, varu novērtēt tās jomas, kas, mājās esot, palika nenovērtētas. Līdz 2009. gadam mums bija laba medicīniskā aprūpe, tagad to varu droši apgalvot. Par to, ko dažos mēnešos izdarīja valdība, varu runāt tikai ar rūgtumu. Medi­cīna ir gandrīz iznīcināta, tāpat arī izglītība. Šeit, Anglijā, bērni ir svēta lieta, viss, kas saistīts ar bērnu veselību un izglītošanu, ir pirmajā vietā. Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais cilvēks, kas aiz bezcerības ir spiests atstāt savas mājas, lai ģimene neaizietu postā. Valsts ir novērsusies ne tikai no manis vai citiem strādā­joša­jiem nodokļu maksātājiem, valstij nav vaja­dzīgi ne veci cilvēki, ne bērni, jo — ja reiz ķeras klāt bērnu pabals­tiem un pensijām, tad visi vārdi ir lieki.

Šobrīd domājam tuvākos pāris gadus dzīvi saistīt ar Angliju. Te ir darbs, drošība, stabila iztik­šana, prieks par iespējām, kas dotas bērniem. Nevajag katru die­nu ar bailēm domāt par rītdienu. Jaunieši nemaz nevēlas atgriez­ties  dzimtenē. Man un mana gadagājuma cilvēkiem gan nav tik viegli: gan ilgas, gan skumjas, gan tas, ko sauc par māju sajūtu.

Anglija ir skaista ar savu īpašo šarmu, cilvēki ir draudzīgi un pretimnākoši. Kaut bezgala gribas būt mājās, nenožēloju, ka esam šeit. Rudenī man būs darbs skolā. Vismaz dzīvojam un jūta­mies kā cilvēki, nevis iznīcībai atstāti, nevienam nevajadzīgi Latvijas pilsoņi savā tēvzemē. r

2009.  MAN  BIJA  VEIKSMĪGS  GADS

Atskatīties uz 2009. gadu lūdzām arī Banku Augstskolas 1. kursa studentu, ludzānieti Gati Kozlovu.

— Man aizejošais gads bija ļoti īpašs, jo manā dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas. Mācību gada noslēgumā sekmīgi nokār­toju vidusskolas beigšanas eksā­menus. Tas bija iegūto zināšanu pārbaudījums arī starts turpmā­kajām mācībām. Vasaras sākumā iestājos Banku Augst­skolā finan­sistos. Jāatzīmē, ka tā bija apzi­nāta izvēle, es gribēju mācīties tajā jomā, kas mani inte­resē. Ta­gad, kad gandrīz pagājis pirmais semestris, nejūtos vīlies, jo mācīties man patīk, lek­cijas ir interesantas, pasniedzēji zinoši.

Par smagām ne mācības, ne dzī­­vi Rīgā nosaukt nevar. Drīzāk var teikt, ka tas maksā dārgi. Lai arī dzīvoju pie radiem, tieku labi ba­rots (smejas), naudas tēriņi ir uz katra soļa. Tā kā līdz augst­sko­lai ir jābrauc ar diviem tran­sporta līdzekļiem, e-talona iegā­de mēnesī izmaksā ap 15 la­tiem.

Taču teikt, ka studenti kā Veiden­bauma laikos dzīvo naba­dzībā un badā, arī nevar. Man ir daudz vieglāk, jo abi vecāki strādā un var nodrošināt manas mācības.

Ja neslinko, students var atrast darbu un arī pats kaut ko nopelnīt. Vairāki mani kursa biedri tā arī dara.

Gan mācības, gan arī sadzīves apstākļi Banku Augstskolā ir ļoti labā līmenī.

Tā esmu nolēmis, ka savu turp­māko dzīvi saistīšu ar Latviju. Jā, tagad ir krīze, daudziem nav dar­ba, nav pat iztikas līdzek­ļu. Taču, manuprāt, šis grūtais laiks ir jā­pārdzīvo, pēc pāris gadiem Lat­vijas ekonomikā sāksies augšu­peja. Tā domā arī augst­skolas pasniedzēji, un es neapšaubu kompetentu cilvēku domas.

Mūsu valstī ir daudz talantīgu, gudru jauniešu. To zina arī ārze­mēs. Ne velti mūsu augstskolā viesojas dažādu ārzemju mācību iestāžu pārstāvji, kuri aicina iegūt izglītību ārzemēs. Sola bezmaz vai visus pasaules labu­mus. Protams, ne viss, kas tiek solīts, atbilst īstenībai, taču dau­dzi jaunieši apsver šādu iespēju.

Manu draugu, kursabiedru vidū valda dažādas noskaņas. Vieni gatavi braukt mācīties, citi strādāt uz ārzemēm. Taču lielākā daļa tomēr savu nākotni redz savā valstī. Arī es.

Esmu reālists un saprotu, ka vismaz tuvākie divi gadi Latvijai nebūs tie vieglākie. Taču nākotnē situācija uzlabosies, uzlabosies arī dzīves kvalitāte.

Jaunajā 2010. gadā gribu ap­sveikt savus handbola ko­mandas biedrus, Ludzas pilsētas ģimnā­zijas skolotājus, draugus un paziņas. Pacietību, optimismu un vairāk smaidu nākamajā gadā!

JĀSKATĀS  PATIESĪBAI  ACĪS

Igors  Veikšāns ir bijušais Pasienes pagasta priekšsē­dē­tājs, laucinieks, dzīvo Šuškovā.

— Aizejošais gads manā dzīvē ir bijis pārmaiņu laiks. Daudzē­jā­dā ziņā — gan darbā, gan mājās. 

Beidzās 15 gadus ilgais darba posms Pasienes pagasta padomes priekšsēdētāja amatā. Novada domes deputātu vēlēšanās vairs nekandidēju. Ja godīgi, jutos noguris. Domāju, ka 15 gadi vienā amatā ir jau pietiekams laiks, lai gribētos ko mainīt.

Arī mājas apstākļi bija tādi, ka man vajadzēja būt mājās, lai palīdzētu savai mammai un tantei. Domāju, ka tas tobrīd bija mans svarīgākais pienākums.  Nesen mammu pavadīju mūžībā.

Šis gads lika daudz par ko padomāt. Diemžēl šīs domas nav optimistiskas. Viss mans mūžs rit te, Pasienes pagastā. Manā acu priekšā lauku izmiršanas process, kas iesākās jau sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā, turpinās ļoti straujā tempā. Lauku iznīcība ir neizbēgama. Pie mums visur valda zināma nolemtības sajūta. Es neceru, ka iespējams atdzīvināt lauksaimniecību. Vien­kārši vairs nav, kas to varētu darīt. Pat ciematos lielākā iedzī­votāju daļa ir pensionāri.

 Samazinoties iedzīvotāju skaitam, pagastu apvienošana bija neizbēgams process. Tomēr  reforma arī pēc ilgā sagatavoša­nas perioda notika ne­pareizi. To vajadzēja realizēt ag­rāk, lai no­va­da struktūras sāktu dar­­bu jau no gada sākuma, līdz vē­lēšanām, nevis pusgadā, kā tas bija pašlaik. Varbūt tas neko radi­kāli nemai­nītu, bet apvie­nošanās notiktu racionālāk un plānvei­dīgāk.

Man grūti spriest, cik veiksmī­gi mūsu valstij izdosies iziet no krīzes. Ļoti žēl, ka visu smagumu valdība cenšas uzkraut uz vien­kāršo iedzīvotāju ple­ciem. Es neticu, ka nodokļu paaugstināša­na ir pareizā izeja. Ja cilvēks iedzīts stūrī un viņam strauji sa­ma­zinās ienākumi, viņš centīsies izvairīties arī no nodokļiem. Ro­das sajūta, ka valdība apzināti mū­­su cilvēkus izbīda no valsts, jo te, savā zemē, cilvēks nespēj at­rast darbu, lai varētu nodrošināt arī ģimeni.

Man ir daži plāni par nākotni. Nekas grandiozs, varbūt izdosies realizēt. Pašlaik saim­niekoju sa­vā piemājas saimniecī­bā.

Kā redzat, neesmu optimisma spārnots, bet jāskatās patiesībai acīs: pašreizējā variantā laukiem nākotnes nav.

Pierakstīja Dzintra BATŅA, Iveta ČIGĀNE, Vanda ŽULINA