TAUTISKIE ORNAMENTI ATDZIMST KOKĀ
Kārsavas Kultūras namā no 21. augusta skatāma interesanta izstāde, kuras autors ir kārsavietis Antons Rancāns. Skatītāju vērtējumam tiek piedāvāti tautiskie ornamenti no dažādām koksnēm.
Antons nav radinieks pazīstamajam koktēlniekam Antonam Rancānam, taču abus šos cilvēkus noteikti vieno interese par koku, tā struktūru utt.
Tuvinieki Antonu raksturo kā cilvēku ar zelta rokām, kurš prot visus darbus, strādā ne tikai, lai darbs būtu padarīts, bet arī lai pašam un apkārtējiem būtu par to prieks. Antona mājas apkārtne ir sakārtota, dārzā aug ne tikai mums visiem pierasti, bet arī eksotiski augi.
Laukos ir vislabāk
— Nezinu, kā tas nācis, taču esmu no tiem cilvēkiem, kuriem netīk sēdēt bezdarbībā. Man nenes prieku dīkā sēdēšana uz dīvāna un blenšana televizorā. Vislabākā atpūta prātam ir roku darbs. Esmu lauku bērns un no mazām dienām esmu vienmēr atradis nodarbošanos. Simboliski sanāk, ka esmu dzimis sādžā ar nosaukumu Goldadiervinīši. Visdrīzāk, ka šāds nosaukums cēlies no sādžas vīriešu nodarbes, jo gan mans vectēvs, gan mātes brālis bija galdnieki, slaveni meistari. Ēvelēta koka, zāģu skaidu smarža man ir vismīļākā no paša bērnības. Es, mazs būdams, arī grozījos pieaugušo tuvumā, sākumā palīdzēju mazos darbiņos, ar laiku man uzticēja lielākus.
Laikam mīlestība pret lauku vidi, kokiem arī ietekmēja profesijas izvēli. No 1971. gada strādāju par mežzini. Tiesa, bija 10 gadu pārtraukums, kad strādāju gāzes saimniecībā, taču tad atkal atgriezos mežā.
Mežs ir īpaša pasaule, kurā katrai dzīvai radībai ir sava vieta un visi procesi ir savstarpēji saistīti. Tajā sava vieta ir dzīvniekiem, sava — medniekiem. Tāpēc zvēru medīšanu uztveru kā normālu parādību, jo arī tā tiek regulēts kādas populācijas daudzums. Medības vīrieša cilvēkam ir gēnos, un tas ir ļoti labs relaksēšanās veids. Arī pats esmu nomedījis gan aļņus, gan stirnu bukus, gan mežacūkas. Gadījies nošaut arī vilku. Mežā kā uz delnas var redzēt, kā cilvēki izturas pret apkārtējo vidi. Piemēram, vairākus gadus pēc Černobiļas katastrofas briežiem, kurus nomedījām, ragi bija vērsti uz leju un izskatījās nevis pēc brieža, bet gan vairāk pēc vērša ragiem. Šķiet, ka radiācijas ietekme uz dzīvo dabu bijusi daudz lielāka nekā mēs domājam.
Man patīk vērot dzīvniekus. Viņi ir ziņkārīgas būtnes un, ja stāvi nekustīgi, pienāk itin tuvu. Esmu pārliecināts, ka daba cilvēku ietekmē ļoti pozitīvi, dod sirdsmieru, atpūtu. Diemžēl jaunieši aizvien vairāk dod priekšroku pilsētām, asfaltam, betona celtnēm utt.. Man pilsētā ir par šauru, par maz gaisa, par daudz cilvēku. Dzīve mazpilsētā, darbs mežā nes man patiesu prieku.
Es neesmu mākslinieks
Tā Antons raksturo savu aizraušanos ar kokapstrādi.
— Darbs ar koku ir sirdslieta, hobijs, kas nes patiesu gandarījumu pašam un, cerams, arī prieku citiem. Īstenībā nebiju domājis, ka varētu rīkot izstādi un rādīt paveikto citiem, taču — kad nāca piedāvājums, nodomāju, kāpēc nē?
Man patīk variēt ar vairākām koksnēm. No malas var šķist, ka salīmētie gabaliņi vienkārši ir nokrāsoti dažādās krāsās, taču īstenībā katrai koksnei ir sava dabīgā krāsa. Tā vienā darbā varu ievietot bumbieres (tumši brūna), egles (balta) un priedes (gaiši brūna) elementus un šādā veidā iegūt darbiņa krāsainību. Man ļoti patīk no koksnes gatavot dažādus latviešu tautas ornamentus. Lielākoties ģeometriskos rakstus izdomāju pats.
Pasaulē ir tik daudz neizzinātā
— Man patīk atklāt sev pašam kaut ko jaunu. Tāpēc daudz lasu preses izdevumus. Mūsdienās ir tik daudz interesantu žurnālu, ka katrs var atrast aizraujošu vai noderīgu tematu. Tiesa, daudz derīga var atrast internetā, taču manas paaudzes cilvēkam tomēr pierastāk un ērtāk ir izlasīt žurnālā vai avīzē.
Tā kā visa mana dzīve ir saistīta ar dabu, mani vienmēr ir interesējuši tās procesi. Kā sēkla dīgst, kā aug? Kā potēt, kā kopt?
Manis potētā nokarenā goba aug pie Kārsavas mežniecības mājas, vēl viena — mazāka — piemājas dārzā. Trešajai gobai kaimiņu kaza nograuza galotnīti, taču kociņš cīnās un tomēr aug.
Esmu no sēkliņas izaudzējis divu vīnogu šķirnes. Tiesa, šogad jūnijs bija auksts un vīnogu raža salīdzinājumā ar pērno gadu ir bēdīga.
Siltumnīcā aug dekoratīvie, bet ēdamie gurķi, arbūzs, dārzā — visdažādākie garšaugi. Taču tas jau nav mans nopelns, ar to vairāk nodarbojas vecākā meita Dzidra. Arī jaunākā meita Margarita labprāt parušinās dārzā, kad atbrauc ciemos. Abu ieteikumus par dārza iekārtošanu ņemu vērā. Kopā ar sievu Alvīni un meitām cenšamies izaudzēt ne tikai vēdera tiesai, bet arī dzīvot sakoptā, skaistā vidē.
Dārza vienā malā intereses pēc esmu uzstādījis piramīdu. Esmu lasījis, ka Heopsa tipa piramīdā labi uzglabājas augi, pat žiletes pašas uzasinās. To vēl neesmu pārbaudījusi, taču dārzā esmu uzcēlis pareizas formas piramīdu, un ticiet vai nē, laikā, kad visā Kārsavā plosījās stiprs vējš, manā pagalmā nekustējās ne lapiņa. Pieļauju, ka tā ir sakritība, tāpēc kādu laiku vēl sekošu tam, kas piramīdas dārza pusē mainīsies.
Pirms kāda laika pamēģināju pīt no klūgām. Sanāca, taču tagad šo nodarbi esmu atmetis, jo darba pietiek tāpat.
Vēl kopjamas bišu saimes, taču šogad medus nav tik daudz kā parasti, saka Antons. Viņš ir ierīkojis speciālu mājiņu medus sviešanai un glabāšanai. Te viss smaržo pēc vaska un medus. Antons stāsta, ka bitēm, tāpat kā mājdzīvniekiem, pie cilvēka ir jāpierod, tad viņas nedzeļ.
— Lai arī mūsu bites ir pieradinātas, tomēr, pie tām ejot, vienmēr velku cimdus, aizsargtērpu. Ne jau tāpēc, ka baidītos, vienkārši gadījumā, ja kāda bite iedzeļ, tā izdala īpašu smaržu, kas citām kalpo kā trauksmes signāls. Labāk kukaiņus netracināt.
Tā, lūk arī dzīvojam, neko jau īpašu neesam paveikuši, taču tāds ir mūsu dzīves stils. Esmu pārliecināts, ka darbs nes gandarījumu, atslodzi un prieku. Pie tā arī pieturos, — saka Antons Rancāns.
Iveta ČIGĀNE
Publicēts laikrakstā „Ludzas Zeme” 2010. g. 27. augustā. Tekstu pārpublicējos un citādi izmantojot – atsauce obligāta.