45 GADI SEKRETĀRES AMATĀ
Veselus 35 gadus pirmais cilvēks, kas sagaidīja katru apmeklētāju Isnaudas pagasta padomē, bija sekretāre Antoņina Suharevska. Pagājis tikai pusgads, kopš viņa izbauda pensionāres dzīves brīvību, bet 70. dzimšanas dienas svinības viņa tāpat rīkos savā kolektīvā, ar kolēģiem, kuri diendienā bijuši blakus.
Interesanti, ka kopējais darba stāžs sekretāres amatā Antoņinai ir vēl ilgāks — 45 gadi, jo pirms Isnaudas bija darbs Ņukšu ciema padomē. Savdabīgs profesionālais rekords.
Protams, pēckara bērnības gados Antoņinai domas par tādu nākotnes profesiju nenāca ne prātā.
Bērnības atmiņas Antoņinas dzimšanas gadā (1940) ziema esot bijusi ļoti barga. To, kā sargājusi savu mazo meitiņu, lai tikai nesaaukstētos, māte atcerējusies vēl ilgi. Antoņina bija otrais bērns ģimenē. Bet ar vecāko brāli esot bijusi neliela gadu starpība, tāpēc Zvirgzdenes skolā abi esot sākuši iet vienā gadā, tāpēc dažkārt uzskatīti pat par dvīņiem. — Augām pieaugušo ģimenē, jo kopā ar mums dzīvoja tēva māsa, kas nebija precējusies, un arī tēva brālis, kurš, jaunībā, akmeņus spridzinot, bija cietis nelaimes gadījumā un zaudējis redzi. Mums ar brāli vajadzēja viņu visur pavadīt, par visu stāstīt, izlasīt avīzes. Onkulis interesējās par politiku, tāpēc katrā avīzes numurā vispirms vajadzēja izlasīt visus virsrakstus, tad viņš izvēlējās, kurus rakstus lasīt. Atceros, cik nelaimīga jutos, kad nācās skaļi lasīt veselu avīzes lapu par ANO Ģenerālo asambleju, toties Viļa Lāča romānu Uz jauno krastu ar interesi klausījās visi. Skaļā priekšā lasīšana beidzās, kad mājās nopirka radio. Toreiz stingri un bez ierunām bijām iemācīti cienīt un paklausīt vecākus cilvēkus. To neviens neapstrīdēja, tāpat kā to, ka mājās un arī skolā jāstrādā. Zvirgzdenes parks pie skolas bija sakopts vienmēr. Tas bija skolēnu pienākums. Uzskatu par aplamu to, ka bērniem tagad neļauj strādāt, būtībā tas viņiem ir tikai tāds lāča pakalpojums, kas nāk vienīgi par sliktu. Kad 1953. gadā pabeidzām septiņgadīgo skolu un abi ar brāli gribējām iet vidusskolā Ludzā, vecāki šaubījās, vai varēs mūs izskolot, jo tolaik vēl par vidusskolu bija jāmaksā. Te savu vārdu teica onkulis un no savas invaliditātes pensijas mūs atbalstīja. Par laimi, skolā bija jāmaksā tikai vienu gadu, vēlāk mācību maksu atcēla. Vidusskolā dzīvojām visai pieticīgi, bet tolaik tā klājās visiem. Nēsājām tumšās formas kleitiņas un visas jutāmies vienlīdzīgas. No šī viedokļa formas nemaz nav tik sliktas. Pēc skolas mācījos par bibliotekāri Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā. Gribējās gan universitātē studēt vācu valodu, bet tas tomēr būtu par grūtu materiāli: pieci gadi Rīgā jādzīvo, bet tehnikumā — tikai divi gadi. Pirmā darba vieta — Ņukšos Pēc tehnikuma gribējās atgriezties dzimtajā pusē, tāpēc izvēlējos Ņukšu bibliotēku. Tā nu iznāca, ka savā profesijā nostrādāju tikai pāris gadus, jo drīz vien mani uzaicināja strādāt ciema padomē par sekretāri. Kādu gadu tur biju arī priekšsēdētāja. Padomju laikā ciema padomē gan vēlēja savus deputātus, notika deputātu sesijas, bet reālā vara tomēr piederēja kolhoziem un sovhoziem. Sekretārs un priekšsēdētājs — tie bija divi cilvēki, kas strādāja ciema padomē. Visas papīru lietas bija sekretāres ziņā. Antoņina atzīst, ka dažādu dokumentu bijis daudz visos laikos, arī tagad — ne mazāk kā padomju gados. Tomēr atmiņā visvairāk paliek tiešā saikne ar cilvēkiem. Tieši sekretāra pienākums bija reģistrēt bērna piedzimšanu, laulības, nāvi, arī dzīvesvietas maiņu fiksēja tieši sekretārs. Vairāk nekā 30 gadus nostrādājusi Isnaudā, Antoņina pazina visus pagasta cilvēkus un lielākajai daļai atcerējās pat dzimšanas gadus un tēva vārdus: — Varbūt Istalsnas pusē (Istalsnas un Isnaudas ciema padomes apvienoja 1987. gadā) kādās mājās arī neesmu bijusi, bet Isnaudā — droši vien, ka visās. Uz darbu — ar prieku Antoņina ir no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuriem savs darbs vienmēr ir paticis. — Uz darbu vienmēr steidzos ar prieku. Tas tāpēc, ka mums bija izveidojies patiesi jauks un draudzīgs kolektīvs, un arī tāpēc, ka cilvēkiem vienmēr biju arī vajadzīga. Pēdējie gadi Isnaudas pagastam bija labi. Iedzīvotāji strādāja, līdz ar to arī ienākuma nodokļi pagastā ienāca, varēja atļauties palīdzēt cilvēkiem, arī ēkas sakārtot, svētkus svinēt. Par to bija patiess prieks. Kolēģi stāsta, ka Antoņina darbā vienmēr bija kā pulkstenis: — Mūsu stacijas dežurants, vienmēr savā vietā. — Tas tāpēc, ka es tā kopš bērnības biju radināta: ka pirmajā vietā vienmēr ir darbs. Ja kādu dienu bija jābrauc uz kursiem vai semināru, labi nejutos: ja nu kādam pēkšņi ko ievajagas. Pusdienlaikā arī uz mājām parasti negāju, man nepatika, ja kādam mani ir jāgaida. Ja kāzas vai bēres, strādāju arī brīvdienās. Un šobrīd nemaz nenožēloju, ka tieši tā esmu dzīvojusi, — tas man dod gandarījumu. Ja godīgi jāatzīst, pirmajos mēnešos, kad aizgāju pensijā, visai labi nejutos. Kā tā, ka nekur nav jāiet, ja turpat 50 gadus katru rītu esi steidzies uz darbu un jau plānojis, kas šodien jāpadara? Tagad manā dzīvē vissvarīgākie ir abi mani mazbērni. Par viņu dzīvi pārdzīvoju visvairāk — lai tikai viss viņiem veicas. Visu var iemācīties — Kad mūsu darbā ienāca datori, baidījos, ka tos nu savā vecumā nekad neapgūšu. Gadiem ilgi skaitījusi ar skaitāmajiem kauliņiem, rakstījusi ar rakstāmmašīnu, un te pēkšņi kompjūters ar savām programmām. Izrādās, ka var visu. Pat kursos negāju. Ar meiteņu palīdzību iemācījos visu vajadzīgo. Tagad, pensijā aizgājusi, nožēloju, ka savulaik nenokārtoju autovadītāja tiesības. Laiks tagad ir, varētu biežāk uz kapsētu aizbraukt, visur, kur vajag. Nevaru gan sūdzēties, ja nepieciešams, mani tāpat visur izvadā — gan znots, gan mazbērni, bet tad būtu neatkarīga. Kādreiz domāju, ka man braukšanas prasmes nekad nebūs vajadzīgas, bet, redz, ka noderētu gan, tāpēc visu vajag iemācīties, ja dzīvē ir tāda izdevība. Esam pārāk humāni Antoņina uzskata, ka daži likumi valstī ir pārlieku humāni, piemēram, pret mātēm, kuras atstāj savus bērnus, pret izvarotājiem, tīšu slepkavību izdarītājiem: — Pārāk daudz viņiem dažādu tiesību. Nodokļu maksātāji vēl uztur par savu naudu. Vai tad tas ir pareizi? Savā dzīvē iepazinusi simtiem cilvēku un ik dienas satikusies ar ļoti daudziem, Antoņina ir ievērojusi cieņpilnu attieksmi pret katru, kas pie viņas ir atnācis. Vanda ŽULINA