IEPRIEKŠĒJIE GADI MŪS IR NORŪDĪJUŠI

Uz 100 darba dienām jaunā Zilupes novada pašvaldības vadībā šomēnes atskatās arī domes ilggadējais priekšsēdētājs Oļegs Agafonovs. Viņš atzīst, ka šis laiks bijis sarežģīts.

— Ikviena apvienošanās, ikviena reforma, kā jūs zināt, notiek, lai ietaupītu naudu. Uz kā rēķina varējām taupīt? Uz administratīvajiem resursiem. Nācās samazināt personālu pagastu pārvaldēs.

— Vai šajā laikā bija arī kas patīkams?

— Nevaru neko tādu atcerēties. Tieši otrādi – radās arvien vairāk problēmu. Un kas man ļoti nepatika — veidojot novadu, bijušie Pasienes un Lauderu pagastu vadītāji bija pacentušies noslēgt līgumus par dažādiem darbiem, lai tik izlietotu valsts piešķirto 200 tūkstošu latu dotāciju. Būtu bijis lieliski, ja viņi pēc līgumu noslēgšanas paši būtu panākuši arī to izpildi. Bet līgumu izpilde jānodrošina mums. Līgumi bija slēgti steigā, neap­domīgi, konkursi darbu veikšanai bija slikti organizēti. Novads tāpēc ir zaudējis daudz naudas. Ja viss būtu darīts mierīgi, apdomīgi, nauda tāpat būtu palikusi pagastos, ne lats neaizietu Zilupes pilsētai, bet jēgas noteikti būtu vairāk, naudu mēs būtu izlietojuši krietni saprātīgāk.

— Ko, jūsuprāt, ar šo administratīvi teritoriālo reformu ir ieguvuši cilvēki?

— Laiks rādīs. Pašvaldību apvienoša­nās iekrita reālas ekonomiskās krīzes laikā, tāpēc runāt par kaut kādiem plusiem ir grūti. Mūsu darbs orientēts uz to, lai cilvēki šajā situācijā neciestu. Esam optimizējuši pagastu pārvalžu administrācijas darbu tā, lai uz vietas pagastā iedzīvotāji varētu saņemt visus tos pašus pakalpojumus, ko pirms reformas.

— Kādas sfēras prasījušas vislielāko uzmanību?

— Patlaban – apkure. Varam ar lepnumu teikt, ka darīts viss iespējamais iedzīvo­tāju labā. Zilupē apkurei tiek izmantota malka, šobrīd tas ir izdevīgākais variants. Kad atnācām strādāt 2001. gadā, malkas kubs maksāja 3,5 latus (ar piegādi), tagad cena ir augusi gandrīz 4 reizes, sasniedzot 13 latus par kubu. Šajā periodā ir augusi arī strādnieku alga (jo minimālā alga aug). Tomēr tarifu, pēc kura rēķinām apkures maksu iedzīvotājiem, atstājām iepriekšējā līmenī – 0,50 lati par kvadrātmetru. Uzskatu, ka tas ir domes nopelns. Mums galvenais – rūpes par cilvēku.

Mūsu prioritātes – bērni, sirmgalvji, izglītība, sports.

Zilupes novada budžets (bez mērķdotā­cijām, ieņēmumiem no pašvaldību izlīdzināšanas fonda) sastāda 575 tūkst.latu. No šiem līdzekļiem 140 tūkst. latu aiziet sociālajā budžetā (pabalsti bāreņiem, iedzīvotāju aprūpe sociālajā centrā, pansionātos, norēķini ar citām pašvaldībām par mūsu novada bērnu skološanu, bezmaksas pusdienas, GMI u.c. sociālie pabalsti).

Sociālā sfēra vienmēr ir mūsu īpašas uzmanības un rūpju lokā. Naudas tai nekad nepietiks, jo ir atzīts, ka Zilupes novads ir vistrūcīgākais reģionā, tātad arī visā valstī. Tas ir aprēķināts, iedzīvotāju ienākuma nodokli dalot ar iedzīvotāju skaitu. Šo faktu uzzinājām pirms mēneša notikušajā Latgales plānošanas reģiona sēdē.

Tomēr es nevaru teikt, ka pašvaldība tāpēc īpaši cieš, mokās nabadzībā. Mūs ārkārtīgi labi šai krīzei ir sagatavojuši iepriekšējie 4 gadi, kad Zilupe bija gandrīz vienīgā kreisā pašvaldība valstī. Dzīvojām bez īpaša valsts un valdošo partiju at­balsta, bez visiem no ārpuses finansētiem projektiem. Darbs šādos apstākļos mūs ir norūdījis. Mēs visus pēdējos gadus esam strādājuši, skaitot katru kapeiku, taupot itin visur. Tāpēc tagad mēs dzīvojam ne tik šausmīgi kā citas pašvaldības. Nevēlos būt pareģis, bet domāju, ka nākamgad daudzas pašvaldī­bas nonāks uz bankrota sliekšņa.

— Cik viegli vai grūti jums personīgi ir paziņot kādu nepatīkamu, nepopulāru lēmumu?

— Godīgi sakot, bija labi cilvēki, kurus bija ļoti grūti atbrīvot no darba. Tiešām grūti. Bet ... laikam atkārtošos, sakot, ka tikai par skaistām acīm alga netiek maksāta. Tikai par padarītu darbu. Jā, man personīgi ir ļoti grūti pieņemt lēmumu par kāda darbinieku atbrīvošanu. Pagastos mēs tomēr centāmies saglabāt darbavietas gandrīz visiem, kas strādāja. Kas cieta? Galvenie grāmatveži, kam pagastu pārval­dēs tagad tiešām nav ko darīt. Pārējos speciālistus centāmies paturēt, tiesa, citos amatos, ar mazākām algām. Es ļoti labi saprotu, ka tagad cilvēkiem galvenais ir stabilitāte un ienākumi.

Pieņemot šādus nepopulārus lēmumus, kuru rezultātā izdodas pašvaldības budžetā ietaupīt naudu, mēs apzināmies, ka varēsim kādu lieku latu iztērēt, piemē­ram, mūsu sportistu dalībai sacensībās vai mazo mākslinieku dalībai koncertos, festivālos, konkursos. Arī tas ir reāls ieguvums gan bērniem, gan ģimenēm, kas citādi nevarētu finansēt braucienus uz sacensībām Portugālē, Turcijā, Francijā, Čehijā, Šveicē utt..

— Novads strādā ar sabalansētu budžetu. Nākas taupīt, un būs jātaupa arī turpmāk. Vai jau esat domājuši par 2010. gada budžetu?

— Nē. Par to neko vēl nevaram teikt.

Man ļoti nepatīk neko solīt. Parasti pirms vēlēšanām visi politiķi, arī no mūsu Saskaņas centra, sola visādus brīnumus: tarifu samazināšanu un ko tik vēl ne. Tie ir tukši solījumi, apzināti meli, jo, nezinot budžeta iespējas, naudas apjomu, kāds būs pieejams, neko solīt nedrīkst.

Vienīgais, ko zinu par nākotni – līdz šā gada beigām varam strādāt normāli, pateicoties pēdējos 4 gados gūtajam rūdījumam darbā praktiski bez jebkāda atbalsta. Mums pat ir naudiņa attīstībai.

Protams, Zilupes novada budžets nav tik liels kā Ludzas, Rēzeknes un citās paš­valdībās, bet arī tas ir sadalīts pa zināmām pozīcijām: attīstībai, sociālajām vaja­dzībām utt.. Summas mērāmas simtos – 700, 800, 1000, kamēr lielāku pašvaldību budžetu sadaļās figurē tūkstoši un desmitiem tūkstošu latu. Maziem no­vadiem katra mazākā izmaiņa finansējumā ir sāpīga, bet lielie to var pat nepamanīt.

— Zilupe attīstās bez parādiem. Kam, kādam projektam tomēr būtu vērts aizņemties naudu?

— Baseina būvei. Mēs jau bijām rēķinā­juši, taupījuši, un valstij bija jāatbalsta sporta centra būvniecības projekts Zilupē, bet ... Uz to brīdi, kad ideja un plāns sāka pārtapt realitātē, valsts kase jau bija tukša un kredītu celtniecībai mēs nesaņēmām.

— Nesen Zilupes novadā viesojās delegācija no Bodenteihas. Kā viņiem patika Zilupe? Vai attīstīsies draudzības saites?

— Man pašam, godīgi teikšu, ļoti patika mūsu jaunie draugi. Sarunājāmies par dažādām tēmām. Jā, viņiem ir citāda dzīve, Vācija ir daudz vairāk attīstīta valsts kā Latvija. Runājām arī par pašvaldībām. Man radās iespaids, ka Vācijā pašvaldības nenodarbojas ar daudzām tādām lietām, kas mums ir ikdienas darbu sarakstā. Tur daudz kas ir komercializēts. Tā pati inte­rešu izglītība – vecāki maksā lielas nau­das summas par to, lai bērni varētu apmeklēt mūzikas un sporta skolas. Vācu draugiem ļoti patika Zilupes bērnudārzs. Vācieši vienmēr skaita naudu. Viņi, uzzinājuši, ka pašvaldība pilnīgi patstāvīgi un bez parādiem ir pārbūvējusi, izremontējusi un uztur savu bērnudārzu teicamā kārtībā, bija pārsteigti. Viņi to augstu novērtēja. Vācijā, cik sapratu, vecāki dienā maksā 30 eiro par to, ka bērni dārziņā uzturas 4 stundas. Mums diennakts bērnudārzs vecākiem izmaksā 20 eiro mēnesī. Nesalīdzināmas summas.

Vēl vācu draugiem patika gan Pasienes katoļu baznīca, gan jaun­uzceltais pareizticīgo diev­nams Zilupē. Ļoti patika mūsu sporta bāze. Esam vienojušies, ka vasarā Zilupē notiks drau­dzības spēle starp mūsu un Bodenteihas futbola koman­dām.

Atvadoties viņi apgalvoja, ka Zilupe tiem patikusi visvairāk no visiem novadiem. Nezinu, varbūt visiem viņi tā saka.

— Cik lielā mērā pret jums iesāktie tiesu procesi ir traucējuši vai varbūt  tieši pretēji – palīdzējuši dar­bā?

— Kriminālprocess, kas pret mani tika uzsākts 2007. gadā, vis­sāpīgāk skāra nevis mani personīgi, bet tieši Zilupes novada attīstību. Mums uz to brīdi bija iecerēts uzsākt divus grandiozus ar sportu saistītus projektus. Mēs būtu paspējuši gan baseinu uzcelt, gan stadionu ar segumu. Mums tobrīd būtu iedots valsts galvots kredīts. Arī Latvijas Futbola federācijas vadītājs Jānis Mežeckis no Tautas nama skatuves zilu­piešiem solīja atbalstu un palīdzību (to neliegtu arī tagad, bet arī federācija cieš no  krīzes).

Godīgi sakot, pat negribas par to visu runāt. Visi spēki, visas struktūras — gan Eko­nomikas policija, gan Valsts kontrole, gan ONAPs, gan Drošības policija un KNAB — bija iesaistītas, lai Agafonovu noteikti iesēdinātu uz ilgiem gadiem. Visa mana biogrāfija tika izvētīta kā caur sietu, bet neko neizdevās atrast.

Jutos sarūgtināts. Ja zini, ka neesi vainīgs, bet tiec apvainots par kontrabandu, turklāt organizētā grupā ... Man bija jābrīnās, ka, laižot mani ārā no apcietinājuma un paziņojot, ka neesmu vainīgs, sākās tāds kā tirgus: sak, varbūt tu tagad sāksi par mums rakstīt sūdzības, tiesāties ... Nesākšu! Pats esmu jurists, esmu mēģinājis saprast, kā viss notiek mūsu valstī. Arī no mūsu partijas pirms vēlēšanām kandidāti aģitē balsot par viņiem, sakot: lūk, kad mēs uzva­rēsim, tad mēs jums palīdzēsim. Ko tas nozīmē – palīdzēsim? Kaut kāds apburts loks: katrs palīdz savējam. Visai valstij jāpalīdz, visas valsts labā jāstrādā! Bet sanāk tā – nāk pie varas partija X, un tā cenšas visos atbildīgos posteņos ielikt savus cilvēkus. Un, ja kāds šajā procesā gadās ceļā, traucē, viņu jāpastumj malā. Saprotiet ... var sekot arī arests, apcietinājums, ilgāks laiks aiz restēm. Jā, beigās lieta tiek izbeigta. Bet divi gadi pagājuši. Un neviens par to neatbild! Viss tiek norakstīts uz valsti. Bet, ja katra persona, kas izraksta aresta sankciju, apcietina, būtu personīgi atbildīga par savu rīcību, nebūtu šādu lietu. Varbūt tad izmeklētājs, kuram piedāvā uzsākt lietu pret konkrētu cilvēku, varētu atbildēt:  — Piedod, labais kungs, bet es tajā visā nelīdīšu, jo man pēc tam par visu būs jāatbild.

Man liekas, šī lieta un turpmākās pārbaudes domē bija saistītas ar teritoriālo reformu. Vienā brīdī es neatbalstīju valdošo eliti, kad bija jābalso par izmaiņām rajona padomes vadībā. Toreiz man kāda politiķe solīja: — Paliksi, puis, bez zobiem! Neticēju. Bet sanāca, ka pēc pāris nedēļām biju aiz restēm.

Vienīgais, kas man patika, kas lika citām acīm paskatīties uz Zilupi – lai cik mani vārtīja dubļos, lielākā daļa zilupiešu parakstījās manam atbalstam, un pēdējās vēlēšanās 92% balsoja par mani, kas pie varas bija jau pirms vēlēšanām.

Biju ļoti apmierināts ar savu deputātu komandu. Viņi tika saukti pie izmeklētāja, lai liecinātu pret Agafonovu. Pretējā gadījumā tika solīta kopīga atbildība par korupciju domē. Viņi pēc šīm sarunām rakstīja lūgumus prokuratūrai atbrīvot mani pret galvojumu. Viņi nebaidījās.

Protams, visvairāk žēl bija, ka dēli jau lieli, saprot, kādā situācijā esmu nonācis.

Esmu ļoti pateicīgs skolai.

Neviens viņiem šajā sakarā neko sliktu neteica, neap­saukāja. Tieši otrādi – manus dēlus atbalstīja, mierināja, ka viss nokārtosies.

Cietumā esot, saņēmu vēstules no zilupiešiem, rakstīja pasveši cilvēki, sirmgalvji. Ziniet, asaras bija acīs, lasot šīs vēstules.

Tagad man jāstrādā tā, lai attaisnotu cilvēku uzticību. Un strādāt, protams, gribu.

Ērika  BONDARENKO