60 gadus roku rokā, bet viens otram nav apnikuši

Laiks bija nabadzīgs, bet kāzas — kā nākas
— Kad precējāmies, par kāzām gādāja mūsu vecāki, Zelta kāzas rīkojām paši, bet Dimanta kāzas organizē bērni, — stāsta jubilāri.
Kaut pagājuši jau 60 gadi, 28. oktobris slapjajā 1945. gada rudenī vēl labā atmiņā abiem.
— Precējāmies tāpēc, ka patikšana abiem bija liela. Man toreiz 19, bet Danielam jau 31 gads. Taču mani tā gadu starpība nemaz nemulsināja. Tas nelikās svarīgi — galvenais, ka patīk.
Saskatījāmies večerinkā Blontu skolā, abi bijām no blakus ciemiem. Daniels — no Ločiem (toreiz tur bija 48 saimniecības, tagad — viena), es — no Silagaiļiem. Mūsu kāzu rudens bija ļoti nabadzīgs. Tikko beidzies karš. Nebija ne naudas, ne iespējas kaut ko pārdot vai nopirkt. Speciāli kāzām no Liepājas mums atveda pusotra kilograma cukura. Pārējiem saldumiem izmantoja medu.
Neskatoties ne uz ko, kāzām vajadzēja būt tādām, kā Latgalē pieņemts: gan brūtes, gan brūtgāna pusē, un kopā svinības — trīs dienas. Spēlēja seši muzikanti no Mežvidiem.
Protams, šīs kāzas atšķīrās no mūsdienīgajām. Lai kā mēs censtos tagad ievērot seno kāzu rituālu formu, to saturs ir mainījies. Pirms pavadīšanas no vecāku mājām sievas dziedāja gan lūgšanas, gan skumīgas tautas dziesmas. Līgava no katra atvadījās, jo patiešām tikai šajā dienā šķīrās no mājām un pārcēlās pie vīra, — turpina Eugeņija.
Kad prasīju, vai pirms kāzām viņi tiešām nav sagrēkojuši, jubilāri tikai nošausminājās: — Pasarg, Dievs! Kas ko tādu varēja atļauties! Tas taču būtu liels kauns!
Tāpēc arī līgavas vainaga noņemšanai toreiz bija dziļāka nozīme. Jubilāri atceras arī, ka kāzas pagājušas bez kaušanās. Tas toreiz bija retums.
Uz Pušmucovas baznīcu pa dubļaino ceļu brauca ar 15 zirgu pajūgiem. Līgavaiņa mājās jauno pāri sagaidīja ar šauteņu zalvēm. Reģistrēties pagastā toreiz vēl nevajadzēja.
Abiem dzīvē tā ir pirmā un vienīgā lielā mīlestība. Ar meitām, kas večerinkās līdz kāzām dancinātas, jau nekas nopietns nebija, — vismaz tā Daniels apgalvo.
Vai turpinājums ir kā pasaka?
Tautas pasakas parasti beidzas tā: un tad viņi svinēja kāzas un dzīvoja laimīgi.
Kā tas ir — dzīvoja laimīgi?
Geņa ienāca vīra mājās. Te sākumā bija liela ģimene. Vajadzēja piemēroties šīs saimes paradumiem. Tas nebija grūti. Bēdīgāk — ar iztikšanu, kaut gan strādāts tika daudz. Veidojās kolhozi, bija jāmaksā lieli nodokļi. Tomēr pamazām dzīve nokārtojās.
Interesanti, ka trīs no saviem četriem bērniem Eugeņija dzemdējusi mājās. Par tā saucamajiem dekrēta atvaļinājumiem toreiz nebija pat dzirdēts. Strādāja līdz pēdējai dienai. Par to, kā notiek dzemdības, ģimenē, protams, nekas netika stāstīts.
Par intīmo dzīvi vispār nebija pieņemts runāt. Pat atzīties, ka esi stāvoklī, likās neērti. Tik detalizēti un uzsvērti, kā par to tagad skaidro jau maziem bērniem, varbūt arī nevajag stāstīt, tomēr toreiz Eugeņija nobijās ne pa jokam. Sāpes sākās brīdī, kad neviena nebija mājās — visi baznīcā. Kamēr aizsūtīja mazo māsu, kamēr atbrauca pakaļ, zirgs jau putās, kamēr pajūgā aizveda uz Ludzu, uz slimnīcu, pagāja laiks. Arī slimnīcā mediķes neizplūda plašos skaidrojumos — jācieš tāpat.
— Bļāvu traki, — atzīstas Eugeņija.
Viss beidzās laimīgi — puika piedzima vesels. Ar nākamajiem bērniem, kas piesakās ik pēc diviem gadiem, sievai jau cita pieredze un zināšana. Uz slimnīcu vairs nebrauc. Kad jūt, ka bērniņš tuvojas, dod ziņu ciema vecmātei, kurai gan nekādas medicīniskās izglītības nav, bet kura zina un prot visu. Eugeņija pati kur uguni, silda ūdeni, sagatavo šķēres. Kad redz pa logu: tantīte Mihalina jau nāk, tad liekas gultā. Paiet pāris dienas, un ierastie darbi sākas atkal.
Vasarā bērnus ņēma līdzi uz lauka. Vecākie pieskatīja mazākos. Ir jau mazie nobrēkušies pa rudzu statiem, toties izauga veseli, paklausīgi, zināja, ko nozīmē darbs. Viens bērniņš piedzima nedzīvs — nav izturējis mammas smago darbu gaidību laikā pie linu mērkšanas.
— Bērni auga kā Dieva nosvētīti
To atzīst abi vecāki. Nevienam nevajadzēja ne siksnu, ne žagaru, pat skarbāku vārdu teikt nebija iemesla. Jāpiebilst, ka visi bērni bija ļoti mīlēti, babiņa palīdzēja, cik spēja. Tēvs bija bezgala labsirdīgs, tikko vakarā apgūlās, mazie (līdz pat skolas laikiem) sakāpa blakus, viņam uz krūtīm galviņas salikuši. Vecāki balstīja bērnus, cik spēja, bet arī pretī saņēma cieņu un palīdzību. Tā tēvs atceras, kā braucis uz Ļeņingradu kartupeļus pārdot un tur iedomājies meitai Verai mētelīti nopirkt, kā pielaikojis garāmejošai meitenei, kā spriedis, vai patiks. Bet atbraucis redz: dārzs uzarts. Izrādās, desmitgadīgais dēls Edgars, kamēr tēva nav mājās, pats jūdzis zirgu un aris, lai papam būtu vieglāk.
Tā bija pavisam cita paaudze — par pasauli, protams, zināja maz, rotaļlietu viņiem nebija, auga ļoti kautrīgi, taču darbu prata, un dzīvē par viņiem nekad nav bijis jākaunas.
Vislielākās sāpes pārdzīvotas, kad dēls Jančuks motocikla avārijā aizgāja viņsaulē 26 gadu vecumā. Puisis tikko bija beidzis Lauksaimniecības akadēmiju un pirmo gadu strādāja bagātajā Bauskas rajona kolhozā Uzvara. Nākamajā dienā viņam būtu bijis jāiet armijā (tolaik uz gadu iesauca arī pēc augstskolas).
Citi bērni tagad paši jau vecvecāki, bet Jančuks tēvam un mātei palicis jauns, tāds, kā redzams fotogrāfijā pie sienas.
Bez dzeršanas, pīpēšanas un ārstiem
Daniels nepīpē, ja nu vienīgi jaunībā paniekojies. Iedzer graķīti retu reizi viesībās, arī agrāk ar to nav aizrāvies. Šai ziņā Eugeņija pārsteidz visus: viņa savā mūžā baudījusi tik daudz, kā pusglāzi saldā šampanieša dēla kāzās. Jautāju, vai nav kādreiz gribējies pagaršot.
— Zini, nekad, — atbild jubilāre, — pat ne drusciņ.
Daniels slimnīcā pirmoreiz tika pērn, savos 90 gados. Bija vajadzīga sarežģīta operācija. Paldies dakteriem Timofejevam, Jegorovam un visiem ķirurģijas nodaļas darbiniekiem — viss beidzās labi. Poliklīnikas kartītē 90-gadīgajam sirmgalvim aizpildīta tikai viena lapiņa. Ar sīkumiem pie ārsta negāja. Bērni saka, ka tēvs ir bijis ļoti pacietīgs un slimošanai laika viņiem nekad nav bijis.
Arī mamma ar ārstiem draudzēties sākusi tikai pēc aiziešanas pensijā. Tad uz veselību atsaucās visi smagie darbi. Bet toreiz, kad strādāja, kaut ko pusdarītu atstāt nevarēja. Priekšnieks kolhozā Eugeņiju pat par kombainu nosauca: divus gadus pēc kārtas viņa viena pati pa pieciem hektāriem linu noplūca. Augus gadus abi fermā strādāja. Abiem pa govju grupai — kopā 50 govis jāslauc. Trijos no rīta jāceļas — un uz fermu. Pa pusdienlaiku tēvam vajadzēja savā saimniecībā darbus paspēt apdarīt, pat uz Ludzu brauca bērniem palīgā māju celt. Tad Geņa viena pati govis slauca. Kad atceras, šķiet brīnumaini, kā to visu paspēja izdarīt.
Nevis apnikuši, bet saraduši
Ir lasīti daudzu psihologu ieteikumi, kā ģimeni saglabāt, kā tikt krīzēm pāri. Kā tas izdevās mūsu vecākiem bez visiem ieteikumiem? Vai neapnika viens otram, diendienā blakus esot — mājās, fermā, tīrumā? Izskatās, pavisam nē. Kā bērni saka: viņi viens bez otra vairs nevar. Kad viens saslimst, otram lieli satraukumi un bēdas.
Pat sacīt neko nevajag, pietiek redzēt, ar kādu skatu viņi viens otru uzlūko. Kaut gan raksturi abiem atšķirīgi, — bet varbūt viņi viens otru tieši tā papildina? Vēl tagad Daniels naktī reizes trīs var pienākt pie sievas gultas, segu sakārtot un paprasīt, vai ko nevajag. — Viņš mani vienmēr žēlojis, — sieva saka, bet vīrs piebilst: — Viņa man vienmēr pirmā buču devusi.
Protams, viss jau nav bijis tik ideāli, neviens no mums nav ar eņģeļa spārniem, tomēr šais mājās vienmēr valdījis miers, cieņa, mīlestība un darbs.
Tagad abiem viss mūžā šķiet kopīgs — ģimene, kopā skaitot, 27 cilvēki, kopīgi pat tie piedzīvojumi, kas ar katru notikuši pirms laulībām. Kad Daniels stāsta par to, kā kara beigās no miliču lodēm tikko paglābies, sieva zina visus sīkumus papildināt, un tā par visu.
Vēl jāpiemin, ka šai ģimenē nekad nav dalīti vīriešu un sieviešu darbi. Daniels gan govi slaucis, gan ēst gatavojis.
Privātajā dzīvē gandrīz ik numurā raksta par bagātiem un skaistiem pāriem, kuri šķiras, šķiet, ka tas ir mūsdienās pat moderni. Un tomēr, vai visos izdevumos nebūtu jāstāsta par tādām ģimenēm kā Mazaļevski? No viņiem patiesi var mācīties, arī ministri, miljonāri un popzvaigznes. Varbūt vienīgi to dzīves gudrību nemaz nevar iemācīties?